[LV]
Pēc Daces neveiksmīgā kritiena nonācām nelāgā situācija – biļetes atpakaļ uz Kanādu ir, tomēr viņa lidot nevar. Ilgi domājām kā būtu labāk un, ko darīt. Galu galā pieņēmām lēmumu, ka es braukšu viens, un Dace paliks Latvijā līdz brīdim, kamēr būs gatava lidot. Secinājām, ka katram mums ir iekrājušies savas lietiņas, ko gribās padarīt un tā būs labi.
Manu lietu sarakstā, kādu laiku jau bija paceļot vienam. Vienkārši gribējās. Vai vienkārši gribējās, jo nekad tas nav darīts?! Ko es varu teikt par to tagad? Vienam ir diezgan traki un garlaicīgi. Ļoti garlaicīgi. Nav ar ko dalīties priekos un pārdzīvojumos. Pēc piecām dienām, kas pavadītas visādos piedzīvojumos, es varu teikt, ka nevaru sagaidīt, kad Dace būs man līdzās. ;)
Ja neskaita to augstāk minēto faktu, man pagaidām ir gājis lieliski. Kādu ilgāku laiku gribēju izpētīt Chilcotin kalnu rajonu, beidzot saņemos un devos to virzienā. Protams, izlēmu, ka došos pa mazākiem – zemes un mežistrādes ceļiem un centīšos tikt cik tālu vien varu.
Ceļi pārvērtās no lielākiem par mazākiem un no ļoti labiem uz diezgan draņķīgiem, līdz vienā brīdī es atdūros pret elementu, kas man galīgi nepatīk. Ceļš, kurš ir nogruvis, līdz ar to jābrauc leņķi un uzreiz pēc nogruvuma ir pagrieziens. Lai gan iesākumā pat gribēju tam braukt pāri, man bija skaidrs, ka atpakaļ pa šo pašu elementu negribu, ja nu ceļus uz priekšu ir vēl draņķīgāks un nomest Astrīdu uz sāniem, vēl pie tam vienam pašam esot, nebūtu prāta darbs. Kā saka ir riski, kurus dzīvē ir labāk neuzņemties. ;)
Ja neskaita šo nelielo piedzīvojuma daļu, kas pagaidām ir izmainījusi manu maršruta plānu par 180 grādiem, esmu pavadījis lieliski laiku un redzējis tik daudz skaistuma. Pat vienā brīdī radā doma, kāpēc gan mēs gribam testies uz dienvidiem, ja tepat Kanādā ir tik daudz ko redzēt un piedzīvot. Tiesa gan šādām domām padoties negribās, jo Kanāda visdrīzāk vienmēr būs aizsniedzamāka nekā Dienvidamerikas tāles. ;)¬
P.S. Lāci tā arī pagaidām neesmu saticis… ;)
[EN]
After Dace unfortunate fall, we were in sad situation – tickets to Canada were in our pockets, but she couldn’t fly. We thought about what would be the best thing to do, and at the end made decision. I’ll go alone, and Dace will stay in Latvia until she’s ready to board a plane. We each had our own little projects in mind, and it was probably the best time to tackle them.
I had “travel alone” on my things to do list. Just because. Or maybe just because I have never done it before?! What can I tell about travel alone idea now? It’s hard and boring. Very boring. There is nobody you can share your joy and worries with. After five days of all kinds of adventures, I just can’t wait the moment when Dace will be beside me.
If not for that, I have had great time. For a while I wanted to adventure into Chilcotin region, and now I decided was the time, and headed there. Of course, I took smaller – gravel/logging roads and tried to go as far as I could.
Roads turned from bigger and better to smaller and quite sketchy. Until I hit the element I don’t like at all. Road that is off-camber followed by turn. Despite the fact I wanted to cross it initially. It was clear that I wouldn’t like to go back the same way, plus there was a risk that I could roll Astrid. Not a risk worth taking. And yes – I was alone there too… That wasn’t a smart move, so I turned around and came back out. There are risks in life that are just not worth taking.
A part from that adventurous bit, that has turned my route by 180 degrees, I have spent a great time and seen so much of Canadas beauty. At some point, I even catch myself thinking why on Earth we want to go South, if there is so much to see and explore in our backyard. I guess the reason is because it’s our backyard and it will most likely always be close than South America. ;)
P.S. Haven’t met the bear yet… ;)
Wow
ReplyDelete