Trīs brāļu kalns

Kārtējās brīvdienas, kārtējais piedzīvojums - šoreiz devāmies Trīs brāļu kalna virzienā, bet pa ceļam, kā jau mums nereti gadās paņēmām nelielu ~150km līkumu un nokļuvām pie Ross ezera, kur tad arī sākās mūsu stāsta pirmā daļa.

Ross ezers atrodās uz Kanādas un ASV robežas, apmēram 70-80km no civilizācijas. Un tiešā vārda nozīme, tas atrodās uz robežas, jo braucot pa ceļu vienā brīdi īpaši neiedziļinoties vari nokļūt ASV provinciālajā parkā, tātad ASV... Arī bildēs, ja ieskatās, var redzēt tādu kā līniju - tā ir slavenā 6m platā robežas josla, kas ir izgriezta tur, kur ir Kanādas un ASV robeža, arī nekurienes vidū, kur tuvākajos tūkstoš kilometros nav dzīvas dvēseles. 

Bet vieta tiešām skaista, cilvēku gan tur bija padaudz neskatoties uz to, ka tā visnotaļ patālu no civilizācijas.

Izpētījuši apkārtni un atraduši klusāku vietu kur novietot mūsu "mājas" nodevāmies vakariņu gatavošanai un pašam galvenajam - nekā nedarīšanai. Papildus tam arī izmēģinājām jaunāko ideju - odu/mušu tīklu mašīnai un atzinām to par labu esam. Naktī gan to ļoti nevajadzēja, jo visu nakti diezgan sirsnīgi lija un zibeņoja - pa skaisto :)

Pēc aizvadītas lietus un zibens pilnas nakts devāmies sākotnējā mērķa - Trīs brāļu kalna pārgājiena virzienā. Pa ceļam satiekot lāci sprinteri un burunduku, kurš bija kārtīgi piebarots, bet par spīti tam nekautrējās prasīt vēl.

Apstājāmies arī skatu punktā no kura pavērsās lielisks skats uz apkārt esošajiem kalniem.

Dace mēģināja pieradināt milzīgos kraukļus, bet mani tikmēr aplenca burunduki. :)

Padzīvojušies ar dzīvnieciņiem un putniem beidzot nonācām pie sākotnējā mērķa - Trīs brāļu pārgājiena, kas ir apmēram 24km garš, mērans kāpiens. Laiks arī sākumā likās ideāls, jo bija nedaudz nomācies, tomēr ar augstu esošiem mākoņiem, kas nodrošināja labu redzamību.

Skati tiešām priecēja mūsu acis - kalnu grēdas cik tālu vien redzams...

Makoņu klātbūtne padarīja gaismas un skatus īpaši iespaidīgus un dienu patīkami vēsu - tieši piemērotu mums!

Kāpiens arī ļoti patīkams no viedokļa, ka tikai nedaudz sākumā jāpastaigājas pa mežu un tad nokļūsti alpu pļāvās no kurām paverās lieliski skati visapkārt.

Kā jau teicu - lieliski skati + bonusā varēja novērot kā blakus esošajā ielejā līst.

Kāpjam, kāpjam - nestāvam :)

Nonākot netālu no mūsu galamērķa Trīs brāļu kalna secinājām, ka mums pretī nāk perkona negaiss, tomēr griezties atpakaļ nebija ne mazākās vēlēšanās...

Tāpēc turpinājām kāpienu uz jau iepriekš nosprausto mērķi. Uz beigām tas paliek daudz intensīvāks un arī nedaudz sarežģītāks, tomēr ir tā vērts. 

Ielejā līst, bet pie mums vēl saule.

Vējš arī kalna galā bija ne pa jokam un pērkona negaiss staigāja un ducināja pa apkārt esošajām ielejām. Tāpēc pusdienas šoreiz nolēmām ieturēt mazliet zemāk, kur vējš necenšās no mums izpūst dvēseli ārā.

Ieturējuši pusdienas un sagaidījuši pērkona negaisu pienākam, devāmies atpakaļ. Pozitīvā ziņa - gaismas un krāsas bija ideālas bildēšanai. Ne tik ļoti pozitīvā ziņa - mums nācās iet tieši cauri perkona negaisam... cauri pļavai, kurā nav neviena koka... Tas bija satraucoši patīkami, noskatīties, kā priekšā zibina zibens un kārtējo reizi iegūt bijību pret dabu un tās varenību attiecībā uz mums :)

Pa ceļam uz mājām, braucot no kalna mūs iepriecināja arī šis skats. Tieši kā punkts uz "i" mūsu brīvdienām - pa skaisto! :)