Ziema vasarā, Mt. Seymour, BC

Vienā, jaukā jūnija sestdienas dienā, kad ārā mazliet apmācies un drēgns, sadomājam, ka nav ko sēdēt iekšā, jāiet pastaigāties. Kaut kādu mistisku iemeslu vadīti mēs abi pieņemam, ka Mt. Seymour ir vispiemērotākais kāpšanai, jo tur sniega nebūs, jo jau ir nokusis un viss būs baigi forši. Ir arī līdzi nācēji, tātad būs vēl foršāk. Runāts, darīts. Visi sasēžam mašīnītē un dodamies kalna virzienā, kur sākam manīt, ka kalns ir ietinies mākoņos, kas liecina par to, ka redzamības nebūs. Uzbraucot līdz augšai saprotam, ka redzamības vispār nav vairāk kā par metru. Viss ir balts un pirmais, kas visiem ienāk prātā ir „Ezīt? Kur tu esi, ezīt?”. :D Atrodam, kur noparkoties un tur jau skatam paveras  kaut kas vairāk par miglu – sniegs. Saprotot, ka atpakaļ jau nu nebrauksim, ja jau līdz šejienei esam tikuši. Smiedamies lecam ārā no mašīnas. Izlecot no tās sajūtam, ka esam 100% ģērbušies pilnīgi neatbilstoši šim pārgājienam – šortiņos, vieglās jaciņās un kediņās … Neko darīt, atrodam mašīnā cimdiņus, cepurītes un dodamies augšā kalnā, mierinot sevi, ka sniegs jau nebūs tik daudz. :) Nospraužam mērķi, ka jāsasniedz pirmā virsotne un tad jau pārējās. Pilnīgi neapjaušot uz ko parakstāmies.

Pirmo ceļa posmu ejam pa grantētu un dubļainu ceļu. Redzam, ka sniegs apkārt ir labi daudz un jo augstāk kāp, jo vairāk tas ir. Saprotam, ka jaukā un vieglā pastaidziņa pa grants celiņu ir jābeidz, jo gribam uzkāpt pirmajā virsotnē un uz turieni ved cita taka. Tas nozīmē, ka mums, starp šīm baltajām sniega sienām, ir jāatrod iespēja uzrāpties uz pareizās takas (mans acumērs ir kāds ir, taču šķiet, ka sniega augstums bija vairāk par 2 metriem). ;)

Atradām piemērotu vietu, lai uzrāptos uz takas un aši pieveicam to. Un te sākas jautrība, vairumam no mums kājās ir kediņas ar ļoti nepateicīgu zoli – sniegā labi slīd. Bet tas jau nu nebūs tas, kas mūs atturēs no skriešanas pa sniegu. ;)

Tādēļ turpinām ceļu – no kalniņa lejiņā. Visai interesantas sajūtas kāpt augšā, jo visi ejam viens otram pa pēdām, strīpiņā – pirmais iebrien un pārējie lec pa pēdām. Izveidojas tādas kā trepītes sniegā, kas padara vieglāku kāpšanu, taču tas nemazina slīdēšanu. Tādēļ ar daļēju sasprindzināšanos mēģinājām tā raiti cilpot augšā. Pa ceļam sanāca arī iet lejā pa uzkalniņiem, kur man šķita, ka vieglāk ir lekt neiepēdotā vietā, jo tur mazāk slīd.

Turpceļā sastopam apzinīgus kanādiešus, pilnā ekipējumā un vieglu smīnu sejā mūs sastopot. Kanādietis jau pieklājīgs cilvēks, neko lieku neteiks, taču uz mūsu jautājumu „kurā virzienā mums jāiet uz pirmo smaili?”. Viņi nopēta mūsu apavus, aši saskatās (šķiet, ka prāto vai vispār ir prāta darbs šiem trakajiem to rādīt) un parāda mums virzienu. Bija divas iespējas – ātrā, bet ar stāvu kāpumu un ne tik ļoti ātrā, ar ne pārāk stāvu kāpumu. Pateicamies, atvadāmies un cilpojam tālāk.

Kāpjam ar vien augstāk un stāvāk. Visapkārt ir balts sniegs un migla. Vietām migla ir plānāka un vietām tik bieza un lāgā nav nekā pēc kā vadīties. It tik vien kā pēdas – tātad, jādodas tur, kur vairāk nopēdots un jāmēģina atcerēties, kur mēs kāpām iepriekšējā reizē. Tā nu mēs cilpojām kamēr atdūrāmies līdz izteikti stāvam kāpumam, kas pirmajā mirklī šķita kā balta siena. Saprotam, ka virsotne ir otrpus ‘sienai‘ vai tās augšpusē, jo tajā var redzēt iemītas pēdas, kas ved uz augšu. Nebija tā, ka mēs ļoti prātotu kāp, vai nekāpt, jo viena daļa no mums jau bija uzsākusi ceļu augšup. Šķiet esam izvēlējušies ātro iespēju kā nokļūt līdz pirmajai smailei. :) Ar drebošu sirdi, bet interesi un aizvien pieaugošu adrenalīnu kāpjam arī mēs.

Kāpjot šķiet, ka ‘siena’ ir visai stāva un, ja kādam kāja paslīdētu, tas varētu nebūtu patīkams šļūciens lejā. Lai nu kā, pēc intensīva kāpiena sasniedzām akmens krāvumus un paņēmām mazu pauzīti, kur mums raitā solī garām pagāja divi profesionālāki kāpēji – šķiet, ka ne pirmo reizi te kāp. Vējš bija labi iepūtis, līdz ar to palika daudz vēsāks un slapjo kāju dēļ stāvēt uz vietas tiešām negribējās, tādēļ sākām soļot tālāk. Pēc pārgājiena uzzinājām, ka tā ‘siena’ ir klints un vienīgais laiks, kad par to var vienkārši ar kājām uzkāpt ir ziema, kad ir sasnidzis.

Ir tāda sirreāla sajūta, ka neredz neko, kas apkārt notiek, piemēram, ir priekšā kritums vai nav. Un to, ka stāvēts uz pašas maliņas jau tikai vēlāk saprot. Izpētot apkārtni ‘izzīlējam’ uz kuru pusi iet. Kā izrādījās bijām izvēlējušies pareizo virzienu, kur sasniedzām virsotni.

Tur gan traki pūta auksts vējš, tādēļ bija jāslēpjas aiz akmeņiem. Tālāk atlieka vien izspriest par esošajām pašsajūtām un iešanu tālāk. Vēlēšanās ir, bet negribas sasalt ragā, jo kājas izmirkušas un siltāks tiešām nepaliek. Nolēmām, ka prāta darbs būtu tagad aši kāpt lejā.

Kāpiens lejā tiešām bija ašs, jo burtiski vieglā riksī joņojām no kalna lejā – skriet pa sniegu uz leju, pat ja kājas slīd, ir daudz vieglāk. Atpakaļ ceļā, par spīti tam, ka biju tā stipri apņēmusies pa stāvo kāpumu lejā nekāpt, attopamies pie tās. Par cik man galīgi negribējās vienai, miglā pa mežiem blandīties, cits nekas neatlika kā kopā ar visiem dodties uz leju. :D

Dodoties lejā sapratām, ka kāpiens nebija nemaz tik ļoti stāvs  kā šķita. Pievarot šo posmu, tālāk jau sīkums. Smējāmies, ka šeit kamaniņas vai kas līdzīgs būtu noderējis, tad mēs varētu slidināties uz leju - viiiiii. ;)

Kad jau nokļuvāk atpakaļ uz grantēto ceļu sāku rikšot visiem pa priekšu uz mašīnu, jo manām kājām steidzami vajadzēja atgūt asinsriti. :D

Cilpojot uz leju, jau pavisam tuvu stāvvietām, mūsu acīm pavērās skats uz Vankūveru, jo migla beidzot bija izklīdusi. Skaisti!

Lai arī kājas bija slapjas un nosalušas, tas bija jauks, smieklīgs un ašs pārgājiens. Droši vien būtu daudz jaukāk un prātīgāk, ja būtu labāk nodrošinājušies – droši ka varētu vēl tālāk aizčāpot. ;)

Dienu nobeidzām ar riteņošanu pa Vankuveru līdz vēlam vakaram. Satikām lielu zosu saimi – bilde kontrastam (bildē redzama puse no saimes). ;)

Paldies viesiem kāpējiem un riteņotājiem par feino kompāniju! :)