Kāpēc Kanāda? Kāpēc prom?

Pēdējā laikā saņemu daudz jautājumus par to, kāpēc tieši uz Kanādu. Atbilde šajā gadījumā ir vienkārša, bet nav paskaidrojama vienā teikumā, lai gan stipri neiedziļinoties tā skanētu šādi: „Nav Eiropa un nav sala, ir Ziemeļamerika, tomēr nav ASV”. Protams, neiedziļinoties pašā lietas būtībā ir grūti saprast, kāpēc ir jāperas tāds gaisa gabals. Bet paplašinot augstāk minēto atbildi tas varētu būt apmēram tā.

Nav Eiropa - noteikti tāpēc, ka neesmu ES fans, neesmu arī noliedzējs, tomēr mūsu iespējas ietekmēt likumus tajā ir visnotaļ niecīgas līdz ar to arī dalības lietderīgums ir apšaubāms, protams, katram sliktumam ir savs labums un otrādāk – nauda renovācijām, projektu naudas, zinātnes attīstības atbalsta projekti utt. Svarīgi ir arī tas, ka Eiropa savā būtībā man liekas mazliet ierūsējusi, tā nav progresīva savā būtībā, tajā ir gadsimtiem vecas iestrādnes, kas tā arī nav mainījušās daudzos jautājumos – varbūt kāds man nepiekritīs un tas ir normāli, jo tās ir manas personīgās domas un mans viedoklis.

Nav sala, nav ASV - ir vietas, kuras man noteikti gribētos apmeklēt, kuras gribētos apceļot – ņemot vērā faktu, ka daba nekur nav vienāda un katrā valstij un teritorijai ir sava kultūra, bet lai dzīvotu – diez vai. Katram ir savs un manī pagaidām nav radusies vēlēšanās dzīvot ne uz salas ne ASV. Uz salām vēl parasti ir tā dīvainība ar braukšanu ceļa nepareizajā pusē – šo lūk es nesaprotu, no sērijas „Think Different” vai kā?!

Ir Ziemeļamerika -  tā mani ir vienmēr uzrunājusi, kā liela progresīva un dzīvības pilna vieta, tieši šajā gadījumā es vairāk domāju par Kanādu – vieta, kur satiekas dažādas kultūras, tās var miermīlīgi līdz pastāvēt un viena no otras paņemt labāko, tādā veidā attīstoties un paplašinot viens otra redzesloku. Man Kanāda asociējās ar brīvību, kur brīvība savukārt ar lielu un neskartu dabu, kas liek tev sajusties vājam un redzēt lietas citā perspektīvā.

Man patīk sajūta, kas tev liek saprast, ka uz dabas fona tu es nevarīgs, nerunājot par visumu. Tā dod iespēju augt un attīstīties, kas, manuprāt, ir svarīgākais cilvēka dzīvē – nestāvēt uz vietas. Protams, ir daudzas lietas, kuras nespējam kontrolēt, bet tas nenozīmē, ka mums ir jāpadodas un jāstāv uz vietas, jāraud.

Es domāju, ka mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai nodzīvotu savu dzīvi pēc iespējas kvalitatīvāk, bet tas jau ir jautājums, kas vairāk saistīts ar katra indivīda ambīcijām – ja cilvēks ir laimīgs tur, kur viņš ir un dara to ko viņš vēlās, tad viss ir Ok. Mums tā nav, tāpēc mēs vēlamies pierādīt sevi, necerot, ka kāds mums visu ieliks mutē ar zelta karotīti. Mēs neesam gatavi samierināties un neko nedarot čīkstēt par to cik ir slikti. Mēs esam gatavi pieņemt izaicinājumus.

Runājot par aizbraukšanas jautājumu – domāju, ka mūsdienās tā ir katra cilvēka brīva izvēle dzīvot Latvijā, Anglijā, ASV vai kādā citā valstī, ja viņš ir laimīgs tad viss ir kārtībā. Savukārt valsts, kā organizatoriskās struktūras uzdevums būtu rūpēties par saviem iedzīvotājiem neskatoties uz to vai viņi ir latvieši, krievi, balti vai melni. Ja valsts pierādīs, ka viņi rūpējās par saviem iedzīvotājiem un domā arī par tiem, būs vairāk cilvēku, kas vēlēsies savi saukt par latviešiem un dzīvot šajā valstī – neatkarīgi no viņu tautības. Kanādā, piemēra, daudzi sevi uzskata par kanādiešiem neskatoties uz to vai viņu tautība ir indieši, ķīnieši, angļi vai arābi.Viela pārdomām.