Mežonīgā Alaska 2018

Sen, sen atpakaļ – tālajā 2018. gada vasarā atkal devāmies ziemeļu virzienā. Šoreiz uz Aļasku. Lai gan bildes tika sašķirotas jau tā paša gada decembrī, šis ieraksts tā arī līdz šim “gaismu” nav ieraudzījis. Bet nu ko nu par to. Koncentrēsimies uz pozitīvo – piedzīvojums bija lielisks un kā parasti plānošanā tikai ieguldīts praktiski 0 laika. Gribējām nokļūt līdz vietai/pilsētai, kur beidzās ceļš, vai vismaz publiskais ceļš – Deadhorse, Alaska (Prudhoe līcis), kas ir apmēram 4200km attālumā no mūsu mājām un tas arī apmēram viss, pārējo jau pa ceļa izdomās un piedomās. Tad ar karti zobos dodamies ceļā.

Stāsts iesākās tur pat kur Cassiar lielceļs.  Šī vieta ir diezgan zīmīga, jo no šīs vietas, vismaz man, rodas sajūta, ka beidzot esam ziemeļos vai vismaz stipri tuvāk tiem. Cassiar lielceļš ir 875km garš, gar malām ir pāris mazi ciemati un uz tā ir precīzi 2 benzīna tanki. Ja kāds no tiem ir ciet un līdzi nav papildus degvielas, tad scenārijs var būt diezgan interesants. Vai precīzāk, ja ieradies pārāk vēlu, tad var sanākt gaidīt līdz rītam, kad pasākums atvērsies.

  

Kempings Jukonā. Tā ir baigi foršā lieta. Jukonā nemaz negribās palikt kaut kur ceļa malā, ja var palikt kempingā, jo tie vienmēr ir sakopti, malka ir sazāģēta un pieejama bez maksas cik gribi, kā arī maksa ir ļoti sapratīga - $12 par nakti.

Pa ceļam arī satiekam pirmo lielo ķepaini – brūno lāci (grizzly). Lai gan pie dabas pavadām diezgan daudz laika, lielas vēlēšanās viņu satikt tuvā attālumā un ārpus mašīnas, maigi sakot nav. Tīri teorētiski varbūtība, ka viņš uzbruks ir pielīdzināma iespējai vinnēt loterijā, niecīga. Tas, protams, nemazina faktu, ka mums ir bijība pret viņiem.

Lapsa kūmiņš (-a) arī mūs pagodināja ar savu apmeklējumu vienā no kempinga vietām. Par nožēlu gan viņa izskatījās labi apradusi ar cilvēkiem un visdrīzāk ir barota, kas noteikti nav pozitīvi viņas iespējam izdzīvot ilgtermiņā.

  

Aļaska un kalni. Lieli kalni. Redzēt šos iespaidīgos dabas veidojumus vienmēr ir patīkami.

Dace kā vienmēr rūpējās, lai ceļinieki būtu labi paēduši. Šeit vakariņas aiz Polārā loka un tici vai nē, bet bilde uzņemta ap 11 naktī.

Dalton lielceļš fonā un pašam prieks, ka esam jau tālajos ziemeļos. Kalni, kas redzami fona ir Brooks kalnu masīvs, kas ir pēdējais pirms ziemeļu līdzenumiem.

Brooks kalnu masīva ieskauti.

Otrpus kalniem sākās Ziemeļu līdzenumi - Alaska North Slope basin un daudz nekā.

Lai gan ceļojumā esam devušies jūlija vidū, ziemeļos nav pārāk karsti. Pa nakti temperatūra pat nokrīt zem 0. Bet mēs esam labi sagatavojušie līdz ar to tā nav problēma. 

Pa ceļam arī satiekam šo kungu. Viņš gan ļoti kautrīgs, ieraugot mūs nebija īpaši ieinteresēts mums pozēt un devās dziļāk krūmos.

  

Galamērķis sasniegts. Ziemeļos ir daudz naftas un tas arī ir pamata iemesls kāpēc ceļš eksistē – tas ir servisa ceļš, kas apkalpo naftas vadu. Naftas vads iet no Deadhorse līdz Valdez, kopējā garumā sasniedzot gandrīz 1300km. Deadhorse par pilsētu gan grūti nosaukt, lai gan vieta ir pilna ar cilvēkiem un nemitīgu kustību, tā vairāk atgādina milzīgu būvlaukumu. Vasara ir sezona, kad viņi sagatavo visas naftas platformas (urbjus), kas tad ziemā tiek izvilkti ārā uz okeāna. Darba apstākļi noteikti ir skarbi, jo ziemā ir auksts un dienas gaismas principā – ja vasarā dienas gaisma ir 24h, tad ziemā ir polārā nakts. Skarbi.

Lai gan vienmēr esam biedēti ir nežēlīgajiem odi daudzumiem ziemeļos, šī ir pirmā reize, kad ar to saskaramies. Labi, ka esam gatavi un skats “aiz loga” nav peļams.

Denali Nacionālais Parks, mūs pagodināja ar lielu daudzumu mākoņu, lietus un vēja. Principā apstākļi bija ideāli, lai sēdētu mašīna un ārā nelīstu, bet nelielā pastaigā izgājām. Pāris nākošās dienas bija līdzīgas. Līdz ar to augstāko virsotni Ziemeļamerikā tā arī neredzējām. Smuki tik un tā. Bet ir skaidrs, ka būs jāatgriežas.

  

Pāris aļņus gan satikām, viņi Aļaskā ir vietējie modeļi. Ja priekšā ir sastrēgums, tad liela varbūtība, ka viens no viņiem ir ceļmalā un priecē tūristus.

 

Kempings "ceļa malā". Aļaskā daudz sanāca palikt ceļa malās, un sūdzēties par vietām un skatiem nevarēja. Apkārt kalni un upes. Augsts līmenis.

  

Skatoties kartē sapratām, ka gribam apmeklēt arī Valdez. Bija dzirdēts, ka ceļš uz turieni ļoti skaits – IR! Un pa ceļam arī Worthington ledājs. Iespaidīgs bija viss, gan pats ledājs, gan skats uz ieleju un arī nelielā pastaiga, lai tiktu to tuvāk apskatīt. Noteikti IR vērts redzēt!

Ceļa uz Valdez. Fantastiski skati.

Ņemot vērā, ka laikapstākļi visu laiku bija maigi izsakoties nestabili, apskatījāmies kurā virzienā sola vislabāko laiku un nolēmām doties uz Kennicott pilsētu (mūsdienās viņa ir vairāk kā muzejs) un apskatīt turpat esošo Root (saknes) ledāju. Vieta ir fantastiski skaista, un ir interesanti paskatīties kā principā nekurienes vidū ir izveidotas milzīgas būves vara ieguvei.

  

Vēl iespaidīgāk ir redzēt, ka klints malā ir uzcelta liela celtne. Svarīgi ir atcerēties, ka viss šis ir celts laikos, kad materiāli augšā netika vesti ar helikopteriem un tamlīdzīgām iekārtām, kas atviegloja piegādi un būvēšanas procesu. Cilvēki ir traki.

 

Root ledājs. Komentāri lieki.

 

Ceļā uz mājām vēl paspējām piestāt Boya lake, kuram iepriekš esam pabraukuši garām laika trūkuma dēļ. Šoreiz gan bijām tur laicīgi, noīrējām laiviņu un izbaudījām šo dabas brīnumu.

Pāris gadus vēlāk skatoties uz bildēm, tās uzjundi patīkamas emocijas. Brauciens bija tiešām interesants un tas ziemeļu šarms mūs ļoti vilina. 3 nedēļu laikā izbraucām apmēram 11 000km un izbaudījām Kanādas un Aļaskas skaistumu. Lai gan līdz galam neesmu liels piekritējs lielu attālumu braukšanai mazā laika posmā, ziemeļi ir tik tālu, ka citu iespēju nav un šādi ceļojumi paver iespēju saprast uz kurieni gribēsies vēl aizbraukt un uz kurieni ar vienu reizi pietiks. Skaidrs ir viens, tā noteikti nav pēdējā reize, kad dodamies ziemeļu virzienā, un tas nav tikai tāpēc, ka mums ir nenokāroti rēķini ar Denali kalnu.