Mt. Rainier ir vienīgais no atpazīstamākajiem vulkāniem Vašingtonas štatā līdz kuram vēl nebijām tikuši. Tātad bija laiks to apmeklēt. Augusta vidū viss tā izkārtojās, ka devāmies tā virzienā. Iepriekš paskatījāmies pāris takas, kuras gribētu apstaigāt, bet pa lielam plāns bija aizbrauksim un izdomāsim. :)
Papildus tam, ka nebija plāna, arī laika prognoze pirmajai dienai nebija neko. Ceļā uz vienu no kalna apskates vietām/bāzēm pat mūsu auto nedaudz apmazgāja lietus. Tomēr arī tas mūs nespēja iebiedēt un pirmās dienas galamērķis, Saullēkta bāze (Sunrise Area), kas atrodas 1950m augustmā, tika sasniegta.
Jaatzīst, ka pirms došanās pārgājienā paņemām pāris stundiņu pauzi un pagulējām, lai atjaunotu spēkus un atklimatizētos. Tas tiešām bija tā vērts. Kad bijām gatavi doties pārgājienā makoņi bija pacēlušies un pat nedaudz sāka izklīst, ik pa brīdim atsedzot ledāju, kas bija zili-zils.
Kalnu laiks - vienā pusē spīd saule, otrā no tās ne miņas. Toties otrā pusē ir milzīgais Mt. Rainier, kas slejas 4,392m metru augstumā. Protams, pašu kalnu mēs neredzam, jo to sedz makoņi, bet fantāzija ļauj iztēloties cik tas izskatās varens.
Staigājot pa takām izlasam, ka daba šajā vietā ir ļoti līdzīgi Tundras zonai, tādai kura piemēram būtu sastopama Aļaskā. Interesanti.
Makoņi ir zemu un tie mūs nepamet, bet arī tādas pastaigas/pārgājieni ir interesanti.
Nonākot takas pusē, kas mūs ved pa otru kalna nogāzi, beidzot arī ieraugam milzīgo ledāju, kas vietām noklāts ar smiltīm, tā, ka nav iespējams pateikt, kur tieši ledājs beidzās....
Tāds skaistums, protams, ir jābauda nesteidzoties.
Arī akmeņu struktūra un tas, kā tā mainās no vienas takas daļas uz otru ir ļoti interesanta mums.
Kad esam nokļuvuši gandrīz līdz takas beigām un dienas beigas arī nav tālu, lielais milzis mums atverās pilnā krāšņumā. Bildē to grūti būs saskatīt un saprast, bet gaismas intensitātei mainoties viss ledājs izkrāsojās zilganzaļš. To arī izbaudījām, jo steigties mums nebija kur - nolēmām, ka nakti pārlaidīsim augšā kalnā.
Vakarā kalns par godu mums nokrāsojās rozīgs un tika apņemts ar mākoņu segu. Tiesa no rīta nebija ne miņas no vakardienas mākoņiem. Pamostoties ieraudzījām šo dabas brīnumu pilnā skaistumā. Tiesa no ledāju zilās krāsas bija palicis tieši nekas - spožās saules ietekmē vienīgā krāsa, kas bija manāma bija baltā.
Dzīvojot Kanādā esam sākuši vairāk apbrīnot dabas dažādību, ne tikai ideālos laikapstākļos, bet arī mākoņainās un lietainās dienās, jo tieši tad, bieži vien, ir iespējams sasktīt visinteresantākās krāsas, kurās daba ir ietērpusi kalnus, kokus un citas tās daļas.
Sekojiet līdzi, jo drīzumā publicēsim arī otro piedzīvojuma daļu, kur vairāk stāstīsim par to, kā mums gāja Paradīzes bāzē (Paradise area), kas atrodas otrā kalna pusē, un no kuras paveras daudzi citi interesanti un aizraujoši skati. :)
0 comments:
Post a Comment