Mt. Rainier - otrā daļa

Heisā hopsā - atgriežamies pie mūsu ceļojuma pa Mt.Rainier apkārtni. Ja vēl neesat izlasījuši pirmo daļu, tad noteikti iesakam to izdarīt :)

Pirmājā dienas daļā pārbraucām no vienas kalnu bāzes uz otru - Paradise area. Bet pa ceļam vēl paguvām apskatīt vareno Mt. Rainier no attāluma.

Protams, kamēr tikām līdz bāzei, kas nebūt nebija tik ilgs laiks, mākoņi paspēja jau aptvert kalna virsotni un neizskatījās, ka tik drīz laidīs to vaļā.

Mēs gan par to nebēdājām. Laiks apakšā bija saulains un silts, pat varētu teikt karsts. Makoņi tikai padarīja šo dabas vietu baudāmāku.

Kalni un alpu pļavas - mums patīk!

Kā jau kalnos ierasts, patīkamais fakts ir tāds, ka augstāk kāpjot var vairāk redzēt. Kā arī, piedzīvot to kā daba apkārt mainās mainoties mūsu pozīcijai attiecībā pret jūras līmeni.

Jo augstāk kāp, jo koku paliek mazāk... Un tad arī tie izzūd un paliek zāle, kuras daudzums arī pakāpeniski samazinās.

Un samazinās ne tikai zaļā daudzums, bet mainās arī akmeņu struktūra no pelēcīgās uz sarkanīgo. Interesanta un skaista tā daba ir.

Saraknīgi zaļā daba un skaidri redzams nākošais, potenciāli aktīvais vulkāns pie horizonta - Mt. Adams

"Vieglāko" vai grūtāko ceļu izvēlēties? Mēs izvēlējāmies otro - High Skyline taku. Ir tā vērts.

High Skyline taku pievarējuši nonākam tādā kā ielejas otrā pusē, kur mūsu priekšā paveras Nisqually ledājs.

Tiesa šeit vairs nav tik karsts kā bija lejā, pat ne tuvu - diezgan nopietni iepūš vējš, tomēr tas mums netraucē izbaudīt lieliskos skatus, paslēpties aizvējā un papusdienot. :)

Ideāli. Fonā (knapi) redzams iespaidīgais Mt. St. Helens vulkāns, kas pēdējo reizi lika par sevi manīt visā pasaulē 1980 gadā. Vēl viena iespaidīga vieta, kuru noteikti ir vērts apmeklēt.

Interesanti veidojumi. Rainers izveidojis dažādību pilnu vidi sev apkāt. :)

Satikām arī mazos draudziņus, kas šeit labi ir iedzīvojušies pateicoties tūristiem, kam vienmēr līdzi kāds našķis. Nu kā tādam fotomodelim, lai riekstiņu neiedod? :)

Skati... Iespaidīgi... :)

Kā jau teicu, un pateikšu vēlreiz - iespaidīgi! :)

Pirmo reizi, mūsu ceļojumu laikā, satikām arī šo čalīti, kas latviski par murkšķi tiek saukts (marmot). Glamūrīgs kundziņš/dāmīte(?).

Mežonīgi milzīgā daba uz kuras fona mēs esam tikai knīpas.

Arī kāpiens lejā mūs lutina ar lieliskiem skatiem un dienas beigās rezumējam, ka nostaigāti ir 12.5km un iestājies patīkams nogurums.

Tāds lūk mūsu kārtējais neplānoti-plānotais piedzīvojums. Kā mums nereti gadās, ceturtdienas vai piektdienas vakarā mēs izdomājam uz kur pusi brīvdienās doties. Šādi, plānošanai nesanāk pārāk daudz laika, bet lai šādas vietas izbaudītu nav daudz jāplāno, tikai jātiek līdz turienie un jābauda! :)

Čau ziema!

Kā padarīt drūmu un lietainu rudens dienu baudāmāku? Doties meklēt sniegu! :)
P.S. Pēc šī izbrauciena smaids mūsu sejas kādu laiku nepameta! :)

Mt. Rainier - pirmā daļa

Mt. Rainier ir vienīgais no atpazīstamākajiem vulkāniem Vašingtonas štatā līdz kuram vēl nebijām tikuši. Tātad bija laiks to apmeklēt. Augusta vidū viss tā izkārtojās, ka devāmies tā virzienā. Iepriekš paskatījāmies pāris takas, kuras gribētu apstaigāt, bet pa lielam plāns bija aizbrauksim un izdomāsim. :) 

Papildus tam, ka nebija plāna, arī laika prognoze pirmajai dienai nebija neko. Ceļā uz vienu no kalna apskates vietām/bāzēm pat mūsu auto nedaudz apmazgāja lietus. Tomēr arī tas mūs nespēja iebiedēt un pirmās dienas galamērķis, Saullēkta bāze (Sunrise Area), kas atrodas 1950m augustmā, tika sasniegta.

Jaatzīst, ka pirms došanās pārgājienā paņemām pāris stundiņu pauzi un pagulējām, lai atjaunotu spēkus un atklimatizētos. Tas tiešām bija tā vērts. Kad bijām gatavi doties pārgājienā makoņi bija pacēlušies un pat nedaudz sāka izklīst, ik pa brīdim atsedzot ledāju, kas bija zili-zils.

Kalnu laiks - vienā pusē spīd saule, otrā no tās ne miņas. Toties otrā pusē ir milzīgais Mt. Rainier, kas slejas 4,392m metru augstumā. Protams, pašu kalnu mēs neredzam, jo to sedz makoņi, bet fantāzija ļauj iztēloties cik tas izskatās varens.

Staigājot pa takām izlasam, ka daba šajā vietā ir ļoti līdzīgi Tundras zonai, tādai kura piemēram būtu sastopama Aļaskā. Interesanti.

Makoņi ir zemu un tie mūs nepamet, bet arī tādas pastaigas/pārgājieni ir interesanti.

Nonākot takas pusē, kas mūs ved pa otru kalna nogāzi, beidzot arī ieraugam milzīgo ledāju, kas vietām noklāts ar smiltīm, tā, ka nav iespējams pateikt, kur tieši ledājs beidzās....

Tāds skaistums, protams, ir jābauda nesteidzoties.

Arī akmeņu struktūra un tas, kā tā mainās no vienas takas daļas uz otru ir ļoti interesanta mums.

Kad esam nokļuvuši gandrīz līdz takas beigām un dienas beigas arī nav tālu, lielais milzis mums atverās pilnā krāšņumā. Bildē to grūti būs saskatīt un saprast, bet gaismas intensitātei mainoties viss ledājs izkrāsojās zilganzaļš. To arī izbaudījām, jo steigties mums nebija kur - nolēmām, ka nakti pārlaidīsim augšā kalnā.

Vakarā kalns par godu mums nokrāsojās rozīgs un tika apņemts ar mākoņu segu. Tiesa no rīta nebija ne miņas no vakardienas mākoņiem. Pamostoties ieraudzījām šo dabas brīnumu pilnā skaistumā. Tiesa no ledāju zilās krāsas bija palicis tieši nekas - spožās saules ietekmē vienīgā krāsa, kas bija manāma bija baltā.

Dzīvojot Kanādā esam sākuši vairāk apbrīnot dabas dažādību, ne tikai ideālos laikapstākļos, bet arī mākoņainās un lietainās dienās, jo tieši tad, bieži vien, ir iespējams sasktīt visinteresantākās krāsas, kurās daba ir ietērpusi kalnus, kokus un citas tās daļas.

Sekojiet līdzi, jo drīzumā publicēsim arī otro piedzīvojuma daļu, kur vairāk stāstīsim par to, kā mums gāja Paradīzes bāzē (Paradise area), kas atrodas otrā kalna pusē, un no kuras paveras daudzi citi interesanti un aizraujoši skati. :)