Priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu!

Oregon 2012 - otrā daļa

Otrā daļa šoreiz stipri īsāka nekā pirmā daļa, bet likt visu vienā likās par daudz... :)

Otro dienu iesākam ar vienīgo aktivitāti, ko tiešām plānojām izdarīt šī ceļojuma laikā - pabraukāties ar kvadacikliem pa kāpām. Pēc mūsu novērojumiem šis atpūtas veids ir ļoti populārs Oregonas kāpās cilvēki sabrauc ar saviem privātajiem uzķīlētajiem kāpu bagijiem, močiem un mašīnām un izbauda brīvdienas. Un vietas, kur to darīt netrūkst nevienam, jo kāpas plešas apmēram 60km garumā un 12 774 hektāru platībā gar okeānu. Bija jautri! :)

Nākošais punkts, kur piestājām bija kā no National Geographic filmām. Salas, saliņas, akmeņi, principā jebkas, kas virs ūdens un redzes lokā nosēts ar jūras lauvām. Izkāpjot no mašīnas bija jau diezgan labi dzirdams, ka viņu ir daaaudzzzz.

Pēc aktīvāka dienas iesākuma jutāmies nedaudz noguruši, līdz ar to bija laiks paņemt pauzīti un saprast kādā virzienā turpināsim braucienu.

Šeit gribētos piebilst, ka kopš esam sākuši ceļot ar mašīnu, uz miniveniem esam sākuši skatīties pavisam citādāk, jo tās ir mūsu mājas ceļojuma laikā neatkarīgi no tā kur mēs būtu un kādi būtu laikapstākļi ārā, mums ir jumts virs galvas un gultas vieta. :)

Pēc pauzītes var arī turpināt krasta apskati. Skaisti! :)

Krastā arī ir akmeņu veidojumi, kuros iekšā tādi kā nelieli labirinti ar pāris izejām, kas noved otrā akmens veidojuma pusē.

Bez komentāriem. :)

Braucot uz Vankūveras pusi pamanījām, zīmi, kuras šeit nav retums - "Savvaļas apskates punkts", kas parasti norāda uz to, ka tur varētu būt iespēja apskatīt savvaļas dzīvniekus un, protams, vairākuma gadījumā tur neviena nav. Bet šoreiz, tur bija pulki. Jūs nevarat iedomāties cik Dace bija priecīga (to, gan īsti nevar pamanīt bildē, kura bildēta pret sauli...). :)

Dodoties Vankūveras virzienā pamanījām arī kārtējo lielo kalnu vai precīzāk kalnus, vispirms Mt. Hood, kuru par nožēlu laika trūkuma dēļ neapmeklējām, pēcāk Mt. St. Helens. Abi šie skaitās potenciāli aktīvi vulkāni, kur pēdējais no abiem, ne tik senā pagātnē - 1980.gadā piedzīvoja visnotaļ lielu izvirdumu, bet par to vairāk uzrakstīsim nākošajā ierakstā, kurā pastāstīsim par mūsu, Mt. St. Helens apmeklējumu.

Oregon 2012 - pirmā daļa

Pārskatot bilžu arhīvu konstatējām, ka viens no ceļojumiem par kuriem neesam uzrakstījuši ir bijis izbrauciens 2012. gadā vasarā uz Oregonas štatu, ASV.

Oregonas štatā ir daudz interesantu lietu un vietu ko apskatīt, un izbaudīt arī vidienē, taču mūsu ceļojums koncentrējās uz kontinenta un štata rietumu piekrasti. 3 dienu laikā iespējām apskatīt gandrīz visu piekrasti no Vašingtonas štata līdz Kalifornijai. Mūsu secinājumi - ir to vērts!

Mūsu plāns, kā parasti ir vienkāršs - dodamies, kur acis rāda (dienvidu virzienā) un izbaudām to, ko mums piedāvā ceļojums. 1 diena iesākās ar pludmales aplūkošanu un mums par prieku un pārsteigumu tur ir pelikāni. Daces smaids neviltots! :)

Šādus veidojumus piekrastē redzam pirmo reizi, tāpēc skatāmies ar aizrautību uz klintīm, kas izslejas āra no okeāna. Fantastika. Papildus tam arī nokļuvām sērferu paradīzē - vismaz mums tā liekas, jo viņu ūdenī netrūkst. Paši gan šoreiz šo pasākumu neizmēģinājām, jo uzsvars tika vairāk likts uz vietu apskatīšanu nevis aktīvo atpūtu. :)

Protams, atteikties no pasēdēšanas pludmales smiltiņās arī nevar :)

Komentāri lieki! :)

Oregonā pludmale tiek brīvi izmantota visādos veidos. :)

Un šeit var piepildīt slēpto latvieša sapni - pabraukāt pa pludmali, pilnīgi legāli. :)

Bez komentāriem! :)

Sērfošanai paredzēto pludmaļu šeit noteikti netrūkst - cik noprotams, tad katra līmeņa sērfotājam atradīsies tāda, kas ir piemērota.

Skaistums! :)

Ļoti baudāma daba. :)

Vienā brīdī nonācām pie pludmales, kurā cilvēki ar maziem spainīšiem rokā kaut ko cītīgi lasa. Ilgu laiku tas neprasīja līdz sapratām, ka tas, ko viņi lasa ir mums labi zināmais dzintars. Ģimenes sēž uz sīku, sīku akmentiņu kaudzēm un šķiro katru pagrābto sauju.

Piekraste... Pludmales... Skaisti... :)

Tāds lūk ieskats mūs ceļojumā par Oregonas piekrasti, pirmajās pāris dienās. Vieta tiešām iespaidīga un turpinājums noteikti sekos.

Lai pirmie uzzinātu jaunumus par to, kā mums iet un kad tiek publicēti jauni ieraksti sekojiet līdzi Facebook un Instagram. ;)

Mt. Rainier - otrā daļa

Heisā hopsā - atgriežamies pie mūsu ceļojuma pa Mt.Rainier apkārtni. Ja vēl neesat izlasījuši pirmo daļu, tad noteikti iesakam to izdarīt :)

Pirmājā dienas daļā pārbraucām no vienas kalnu bāzes uz otru - Paradise area. Bet pa ceļam vēl paguvām apskatīt vareno Mt. Rainier no attāluma.

Protams, kamēr tikām līdz bāzei, kas nebūt nebija tik ilgs laiks, mākoņi paspēja jau aptvert kalna virsotni un neizskatījās, ka tik drīz laidīs to vaļā.

Mēs gan par to nebēdājām. Laiks apakšā bija saulains un silts, pat varētu teikt karsts. Makoņi tikai padarīja šo dabas vietu baudāmāku.

Kalni un alpu pļavas - mums patīk!

Kā jau kalnos ierasts, patīkamais fakts ir tāds, ka augstāk kāpjot var vairāk redzēt. Kā arī, piedzīvot to kā daba apkārt mainās mainoties mūsu pozīcijai attiecībā pret jūras līmeni.

Jo augstāk kāp, jo koku paliek mazāk... Un tad arī tie izzūd un paliek zāle, kuras daudzums arī pakāpeniski samazinās.

Un samazinās ne tikai zaļā daudzums, bet mainās arī akmeņu struktūra no pelēcīgās uz sarkanīgo. Interesanta un skaista tā daba ir.

Saraknīgi zaļā daba un skaidri redzams nākošais, potenciāli aktīvais vulkāns pie horizonta - Mt. Adams

"Vieglāko" vai grūtāko ceļu izvēlēties? Mēs izvēlējāmies otro - High Skyline taku. Ir tā vērts.

High Skyline taku pievarējuši nonākam tādā kā ielejas otrā pusē, kur mūsu priekšā paveras Nisqually ledājs.

Tiesa šeit vairs nav tik karsts kā bija lejā, pat ne tuvu - diezgan nopietni iepūš vējš, tomēr tas mums netraucē izbaudīt lieliskos skatus, paslēpties aizvējā un papusdienot. :)

Ideāli. Fonā (knapi) redzams iespaidīgais Mt. St. Helens vulkāns, kas pēdējo reizi lika par sevi manīt visā pasaulē 1980 gadā. Vēl viena iespaidīga vieta, kuru noteikti ir vērts apmeklēt.

Interesanti veidojumi. Rainers izveidojis dažādību pilnu vidi sev apkāt. :)

Satikām arī mazos draudziņus, kas šeit labi ir iedzīvojušies pateicoties tūristiem, kam vienmēr līdzi kāds našķis. Nu kā tādam fotomodelim, lai riekstiņu neiedod? :)

Skati... Iespaidīgi... :)

Kā jau teicu, un pateikšu vēlreiz - iespaidīgi! :)

Pirmo reizi, mūsu ceļojumu laikā, satikām arī šo čalīti, kas latviski par murkšķi tiek saukts (marmot). Glamūrīgs kundziņš/dāmīte(?).

Mežonīgi milzīgā daba uz kuras fona mēs esam tikai knīpas.

Arī kāpiens lejā mūs lutina ar lieliskiem skatiem un dienas beigās rezumējam, ka nostaigāti ir 12.5km un iestājies patīkams nogurums.

Tāds lūk mūsu kārtējais neplānoti-plānotais piedzīvojums. Kā mums nereti gadās, ceturtdienas vai piektdienas vakarā mēs izdomājam uz kur pusi brīvdienās doties. Šādi, plānošanai nesanāk pārāk daudz laika, bet lai šādas vietas izbaudītu nav daudz jāplāno, tikai jātiek līdz turienie un jābauda! :)

Čau ziema!

Kā padarīt drūmu un lietainu rudens dienu baudāmāku? Doties meklēt sniegu! :)
P.S. Pēc šī izbrauciena smaids mūsu sejas kādu laiku nepameta! :)

Mt. Rainier - pirmā daļa

Mt. Rainier ir vienīgais no atpazīstamākajiem vulkāniem Vašingtonas štatā līdz kuram vēl nebijām tikuši. Tātad bija laiks to apmeklēt. Augusta vidū viss tā izkārtojās, ka devāmies tā virzienā. Iepriekš paskatījāmies pāris takas, kuras gribētu apstaigāt, bet pa lielam plāns bija aizbrauksim un izdomāsim. :) 

Papildus tam, ka nebija plāna, arī laika prognoze pirmajai dienai nebija neko. Ceļā uz vienu no kalna apskates vietām/bāzēm pat mūsu auto nedaudz apmazgāja lietus. Tomēr arī tas mūs nespēja iebiedēt un pirmās dienas galamērķis, Saullēkta bāze (Sunrise Area), kas atrodas 1950m augustmā, tika sasniegta.

Jaatzīst, ka pirms došanās pārgājienā paņemām pāris stundiņu pauzi un pagulējām, lai atjaunotu spēkus un atklimatizētos. Tas tiešām bija tā vērts. Kad bijām gatavi doties pārgājienā makoņi bija pacēlušies un pat nedaudz sāka izklīst, ik pa brīdim atsedzot ledāju, kas bija zili-zils.

Kalnu laiks - vienā pusē spīd saule, otrā no tās ne miņas. Toties otrā pusē ir milzīgais Mt. Rainier, kas slejas 4,392m metru augstumā. Protams, pašu kalnu mēs neredzam, jo to sedz makoņi, bet fantāzija ļauj iztēloties cik tas izskatās varens.

Staigājot pa takām izlasam, ka daba šajā vietā ir ļoti līdzīgi Tundras zonai, tādai kura piemēram būtu sastopama Aļaskā. Interesanti.

Makoņi ir zemu un tie mūs nepamet, bet arī tādas pastaigas/pārgājieni ir interesanti.

Nonākot takas pusē, kas mūs ved pa otru kalna nogāzi, beidzot arī ieraugam milzīgo ledāju, kas vietām noklāts ar smiltīm, tā, ka nav iespējams pateikt, kur tieši ledājs beidzās....

Tāds skaistums, protams, ir jābauda nesteidzoties.

Arī akmeņu struktūra un tas, kā tā mainās no vienas takas daļas uz otru ir ļoti interesanta mums.

Kad esam nokļuvuši gandrīz līdz takas beigām un dienas beigas arī nav tālu, lielais milzis mums atverās pilnā krāšņumā. Bildē to grūti būs saskatīt un saprast, bet gaismas intensitātei mainoties viss ledājs izkrāsojās zilganzaļš. To arī izbaudījām, jo steigties mums nebija kur - nolēmām, ka nakti pārlaidīsim augšā kalnā.

Vakarā kalns par godu mums nokrāsojās rozīgs un tika apņemts ar mākoņu segu. Tiesa no rīta nebija ne miņas no vakardienas mākoņiem. Pamostoties ieraudzījām šo dabas brīnumu pilnā skaistumā. Tiesa no ledāju zilās krāsas bija palicis tieši nekas - spožās saules ietekmē vienīgā krāsa, kas bija manāma bija baltā.

Dzīvojot Kanādā esam sākuši vairāk apbrīnot dabas dažādību, ne tikai ideālos laikapstākļos, bet arī mākoņainās un lietainās dienās, jo tieši tad, bieži vien, ir iespējams sasktīt visinteresantākās krāsas, kurās daba ir ietērpusi kalnus, kokus un citas tās daļas.

Sekojiet līdzi, jo drīzumā publicēsim arī otro piedzīvojuma daļu, kur vairāk stāstīsim par to, kā mums gāja Paradīzes bāzē (Paradise area), kas atrodas otrā kalna pusē, un no kuras paveras daudzi citi interesanti un aizraujoši skati. :)