Kalnu riteņošana

Dace pēdējā laikā ir sadūšojusies un nolēmusi, ka ir jāieraksta par neierakstīto. Un ticiet man pēdējā laikā tāda ir daudz, jo ir sākusies vasara, ir silts, saulains un labākas vietas, kur tādu laiku izbaudīt nav! Paši arī esam aktīvāki līdz ar to palikuši un pat bijuši pirmajos lielajos izbraucienos pa province un kaimiņvalsts tuvējo štatu – Vašingtonu. Bet par to citreiz.

Šoreiz vairāk par kalnu riteņošanu jeb mountain biking. Ka nu gadījies, kā nē tas ir kļuvis par manu vasaras hobiju, jau ilgāku laiku biju skatījies šajā virzienā, bet nevarēju saprast vai ir tas ko vēlos darīt vai nē. Pāris reizes aizbraucu uz vietējo kalnu un viss palika skaidrs – IR, āķis lūpā.

Vispār jau šeit par dažādajām iespējām sūdzēties nevajadzētu – tādu brīvā laika pavadīšanai ir daudz, piemēram, iepriekš biju domājis, ka no manis varētu sanākt kaitborders. Pūķi palidināju – baigi forši un viss sanāca, bet kad bija jāsāk tas viss darīt ūdenī, tad sapratu, ka tas nav mans sporta veids. Nepatīk man vēja elements tajā pasākumā un viss. Bet katram savs.

Atgriežoties pie tēmas, kalnu riteņi un ar to saistītās aktivitātes šeit ir visnotaļ lielā cieņā, brauc lieli un mazi, jauni un veci, un dzimumam nav starpības, jo kā esmu pārliecinājies dāmas var parādīt klasi... Beidzot arī latvietim parastajam ir dota iespēja izbaudīt vārdu kalnu ritenis pirmo daļu, jo Latvijā ar tādiem braukāts ne mazums, bet kalnu īsti jau nav... Un to var izbaudīt abos virzienos – augšā un lejā, jo lai no kalna varētu nobraukt vispirms ir jāuzbrauc augšā, kas pirmajās reizēs liekās īsts pārbaudījums. It īpaši ja esi atbraucis kopā ar cilvēku, kas izdomājis, ka jādodas līdz 6.5km atzīmei. Pozitīvais – ar katru reizi paliek vieglāk un jautrāk!

Sporta veids ir interesants. Vankūverai un apkārtnei ideāls. Dzīvojot Ziemeļ-Vankūverā līdz tuvākajām trasēm jāmēro apmēram 10-15minūtes. Un ar tuvākajām noteikti netiek domāts, ka tās ir sliktas, tieši otrādāk. Ziemeļkrasta (North Shore) trases pazīstamas ar to, ka tās ir tehniskas – tieši tas, kas vajadzīgs jautrībai. Un pozitīvais aspekts – to nav maz, līdz ar to ir kur augt un ko braukāt.

Pietiks rakstīt, vēlos tā vietā piedāvāt jums nelielu ieskatu vienā no braucieniem pāris dienas atpakaļ pa trasi, kas saucās Bobsled jeb latviski Bobslejs.

Semiahmoo Park (Semiahmoo bay) WA, USA

Svētdienas pastaiga jaukā kompānijā iekš Semiahmoo Park (Semiahmoo bay) WA, USA

Bija tāda Kanādas diena (Canada day)!

Jūlijs jau pilnā plaukumā, taču attinot nedaudz filmu līdz mēneša pirmajām dienām, tad bija tur tāds pirmais datums un Kanādas diena. Dažas dienas pirms lielās, brīvās valsts ASV svētkiem.

Kanādas dienu, katrā provincē svin kā nu māk un var atļauties. Katra pilsēta kaut ko rīko. Visu ko šajā dienā var sadarīties vai arī vienkārši aizlaisties no burzmas, tuvāk pie dabas. Kanādas diena ir iemesls garajām brīvdienām – 3 dienas slaistīšanās. Tādēļ liela daļa vankuveriešu jau piektdienas pēcpusdienā devās ārā no lielpilsētas. Nepameta sajūta, ka svētkos ir stipri mazāk cilvēku nekā iepriekšējā gadā, bet var jau būt ka maldamies.

Tāpat kā pagājušajā gadā, arī šogad gar ūdens malu jeb promenādi izvietotas kādas atrakcijas – kāds dzied, kāds dejo, kāds tirgo cukurvati vai kādu citu ēdmaņu, kāds mālē bērniem sejas, kāds piedāvā apskatīt gleznu izstādi, kāds dala piespraudītes un karodziņus, kāds aicina izveidot pašam savu origami kļavas lapu, kāds ir vienkārši valis un nebija sagatavojies, ka kāds varētu iedomāties viņu cilāt (Uģi?!) :D utt. Paralēli visam notikās arī džeza mūzikas festivāls, tādēļ šī mūzikas stila cienītājiem bija iespēja baudīt labu mūziku. Noteikti notikās vēl visa kā cita, ko paši neredzējām un neesmu pieminējusi.

Cauri visai burzmai, jeb pareizāk zem tās, mums atklāja vietu, kur izliktas 2012.gada olimpiādes medaļas.

Noķērām iespēju noknipsēties ar Canadian Mountie (RCMP). Man tā simpatizē viņu tērpi. Viņi man atgādina par vienu bērnības seriālu „Due South”, kur galvenā lomā bija Paul Gross un dikti skaists suņuks.

Kā visos šādos svētkos ir arī parāde, ko šogad arī mēs redzējām. Izvēlējāmies gan ne visai veiksmīgu skata punktu priekš bildēšanas, bet tas nekas. Kā izrādījās tad agri no rīta arī mūsu pusē, Ziemeļu Vankuverā, bija parāde. Šķiet ka to mēs nogulējām. :)

Kāda izskatās parāde kanādiešu gaumē? Nu, šķita, ka viss notiek pašplūsmā jo dalībniekus neviens nekomentēja un nekoriģēja, taču varēja redzēt dažādu tautību priekšnesumus, krāšņus tērpus, dejotprasmi un dziedātprasmi, mašīnas, ugunsdzēsējus, policistus un citus. Starp visām tautībām (tās nebija visas ko varēja redzēt parādes laikā un kas dzīvo Vankuverā) pietrūka vien dejojoši latvieši tautastērpos. Uz nākamā gada parādi jāsaorganizējas, ko?

Manuprāt, visfeinākais priekšnesums jeb prasmju demonstrējums bija policistiem uz motocikliem – tas bija kaut kas. Iepriekš biju redzējusi kā viņi šim priekšnesumam gatavojas. Gājiena laikā izveidojās smieklīga situācija – parādes dalībniekiem radās tāds kā sastrēgums, jo parāde iet pa vienu ielu un tad nogriežas uz citu. Par cik nebija neviens kas kaut ko stāsta par dalībniekiem vai uzmundrina tos un skatītājus, tad parāde tā arī klusēdama stāvēja un gaidīja brīdi kad varēs doties tālāk. Tiklīdz sakustējās plūsma, arī parāde atdzīvojās. Nez kā tas bija citos posmos, bet mūsējā bija klusums, kur skatītāji vien čaloja. Lai nu kā parāde bija ļoti koša.

Noskatījāmies parādi un lēnā garā devāmies uz mašīnas pusi, jo gribējām skatīt uguņošanu no mūsu puses. Iedomājāmies ka tur varētu būt skaists skats, bet neiedomājāmies cik tālu patiesībā mēs atrodamies.. Ja pagājušajā gadā uguņošanu skatījāmies turpat uz promenādes, kas ir ļoti tuvu un viss izskatās liels un skaists, tad šogad mūsu izvēle bija neliela vilšanās jo viss bija skaists, bet maziņš.

Ievērojām ka otrpus Lions Gate tiltam arī kaut kas pukšķinās un kā izrādījās tā bija sinhronizēta, tāda pati uguņošana Rietum Vankuveras (West Vancouver) pusē. Nezinājām to iepriekš. Lai nu kā, tagad zinām, ka mums ir izvēles, kur skatīties uguņošanu.

Diena bija skaista, saulaina un patīkami pavadīta. Tāda lūk bija mūsu Kanādas diena.

Uģi, paldies Tev par bildēm! :)

Lai jauka nedēļas nogale!

Sigurda strautiņš.. (Sigurd Creek, BC)

Protams, laiks ir jau paskrējis un par iepriekšējiem piedzīvojumiem vēl nav paspēts pastāstīt, kad jau jauni ir piedzīvoti.

Kādu krietnāku brīdi atpakaļ, dienu pēc kāpšanas sniegotajā Mt. Seymour, bijām sarunājuši iet apraudzīt „Sigurda strautiņu”  jeb izstaigāt Sigurd Creek pārgājienu taku. Šī vieta atrodas tuvu pilsētai Squamish, BC. Pats kāpiens paprasīja daudz enerģijas, jo lai arī bez īpašu šķēršļu pārvarēšanas, tas šķita intensīvs kāpiens kalnā. Nostagājām 14 kilometrus, apmēram sešu stundu laikā. Visu kāpienu interesantāku padarīja tas, ka mežs bija dubļains un mums abiem kājās tikai kediņas ar „kailām” zolītēm. Kāpjot lejā novērtējām cik ļoti mums vajag beigt ākstīties un iegādāt piemērotus apavus pārgājieniem.

Sigurd Creek Hiking trail ved kalnā cauri mežam, pāri kritušiem kokiem (lielākiem un mazākiem), pāri šļūdoņa atstātajām sekām, akmeņu krāvumiem un dubļiem.

Šajā pārgājiena laikā mēs redzējām un sajutām vairākas elpu aizraujošas lietas – iespaidīgu ūdenskritumu Crooked Falls un skaistus skatus uz apkārtesošajiem kalniem, un protams – dabu.  

Crooked ūdenskritums ir viens no tiem, pie kura nevar tā pat vien, garām ejot piekāp – ir mazliet jāpasvīst, lai līdz tam tiktu. Skata punkts uz to ir izveidots ideālā vietā. To bija iespējams vērot no dažādiem rakursiem un sajust spēku ar kādu tas drebina apkārt esošo zemi. Tam var pieiet tik tuvu, ka drēbes automātiski paliek slapjas, it kā būtu iekāpts spēcīgā dušā. Tas spēks ar kādu ūdens traucas lejā un sitās pret apkārt esošo ir neiedomājas un fascinējošs. Vēl jo projām atmiņā varu atsaukt to drebošās zemes sajūtu. Skaisti.

Pa ceļam uz mūsu gala punktu, nedaudz atpūtāmies baudot skaistu ainavu.

Brīnišķīgs skats uz apkārt esošajiem kalniem mums pavērās mūsu galapunktā, līdz kuram nācās krietnu gabaliņu pakāpt. Daži no mūsu bariņa bija tik hiperenerģiski, ka pirmie uzskrēja kalnā augšā – šķiet, ka es visu savu enerģiju izsmēlu iepriekšējās dienas aktivitātēs. Galapunkts bija tāda kā klints uz, kuras bija pa dažam kokam un krūmam, un atrodas tas, tā kā kalnos ieskauts. Šeit gan nebija neviena pārdroša burunduka, kas diedelētu riekstiņus. Tikai tie kautrīgie, kas pa krūmiem vazājas. :)

Kāpiens lejā bija interesants, jo kā jau minēju, mums īpaši slīdēja kājas dubļos un tādos slīpākos kāpienos mums gāja jautri. Arī tiem, kam piemēroti apavi, nācās piedzīvot mazus kritienus dubļos – uz slapja koka viss slīd. Man gadījās arī dadžos iekrist, kuru dzelonīšus vēl nedēļu kasīju no ādas laukā.

Pastaigu nobeidzām ar piknikošanu kempingā, kas atradās netālu no mūsu pārgājiena vietas un tuvu upei. Kā gadījies kā nē, tad atkal vējš mūs purināja tāpat kā iepriekšējo reizi.

Jau atpakaļ ceļā uz mājām paspējām uzņemt skaistus skatus no vietas, kurā kāpām un apkārt esošo.

Paldies visiem kāpējiem par feino kompāniju un labi pavadītu laiku! :)

Uģi, paldies par bildēm! ;)

Heisā! :)