Metropole

Pirmais lielais – Mt. Baker

Pagājušajās brīvdienās beidzot tika iemēģināts pirmais „lielais” sniega kalns Ziemeļamerikā. Tas gods šoreiz tika Mt.Baker. Jā, Mt.Baker nav Kanādā, bet gan kaimiņos – ASV, Vašingtonas štatā. Atrodas tas apmēram 150km no Vankūveras un laika ziņā, lai līdz turienei nokļūtu nepieciešamas 2.5h. Nav slikti un noteikti nav tas pats, kas braukt 30h uz Itāliju, lai gan man nebija pretenziju pret 30h braucienu...  :) Papildus tam šis kūrorts skaitās sniegotākais (visvairāk sniega vienā sezonā) Ziemeļamerikā – jauukiii.

Lai nokļūtu laicīgi uz kalna, rītam vajadzēja iesākties agri un tā arī tas notika. Celšanās 5os no rīta un diena var sākties. Kompānijā piekrita pievienoties arī Raivo - viens Latvju zellis, kas šobrīd mitinās Vankūverā. Un tā mēs devāmies ceļā.

Diezgan liels ceļa posms „paiet” braucot pa ieleju, bet tuvojoties Mt.Baker ceļš sāk beidzot palikt arī stāvāks. Papildus tam lēnām iebraucam ziemā. Jā, no rudenīgā ielejas laika iebraucam skaistā ziemā. Sajūtas lieliskas, jo zini, ka vēl nedaudz un dēlis „griezīs sniegu”, papildus tam gar ceļu lieli, apsniguši koki – man patīk ziema!!!

Runājot par rudens tēmu – Vankūverā ziema ir diezgan rudenīga. Patstāvīgi līst un temperatūra vairākumā gadījumu turas ap 0... Sveiciens tiem, kas Londonā. Jūs noteikti varat iedomāties kā tas ir... :) Šeit arī ieteikums tiem, kas plāno doties uz Vankūveru – paķeriet līdzi lietussargu, noderēs!

Atgriežoties pie brauciena... Kalnu ceļš man par pārsteigumu bija pārsteidzoši labā stāvokli (tīrs), iespējams, tas saistīts ar to, ka pēdējās dienās arī nebija pārāk daudz snidzis... Drīz vien arī nonākam savā gala mērķi – Mt.Baker Ski Area, kas atrodas apmēram 1100 metrus virs jūras līmeņa.  Es esmu mazliet apburts – sajūta super-ziemīga, kā arī visapkārt ir kalni. Tiešām ļoti, ļoti skaisti!!!

Nepaiet ne brīdis un jau esam uzbraukuši augšā kalnā. Priecīgi par to, ka pacēlāja cenas šeit ir draudzīgas – 51$ par visu dienu un par to, ka diena ir lieliska, lai atpūstos – spīd saulīte un nav vēja. Ko vēl varētu gribēt?! Es zinu ko – pūderi! Jā, to vienmēr gribās, bet šodien izskatās, ka tā nebūs tik daudz, jo kā nekā ir sezonas sākums un lieli nokrišņi nav bijušas pēdējās dienās...

Tā nu baudām dienu un dabu, blakus var redzēt vēl lielākus kalnus (Mt. Shuksan), kuru galotnes klāj ledāji. Šie vēl nav paspējuši nokust... :)

Arī man tagad ir bilde ar ledāju fonā – būs ko mazbērniem parādīt, jo nez vai līdz viņu laikam šamie izvilks. ;)

Dienu centāmies aizvadīt cik vien dažādi iespējams – izmēģināt visas trases un arī ielīst starp (ārpus) tām, pameklēt pūderi un piedzīvojumus... Kā mums veicās?! Interesanti... Pūdera daudzums, kā jau minēju bija ļoti minimāls un starp trasēm braukt arī nebija pati spožākā doma, jo sezonas sākumā sniega ir diezgan pamaz un, tas noved tikai pie viena – dēļa čakarēšanas. Protams, ir variants par braukšanu pilnībā ārpus trases, tomēr tam ir vajadzīgs speciāls ekipējums un vēlme kāpt kalnā ar kājām – mums nav ne viena, ne otra…  Bet nekas – sezona vēl ir gara un paspēsim arī izbaudīt Mt.Baker slaveno pūderi.

6 AM

Aizvadītā nedēļa bija sevis disciplinēšanas nedēļa, jo strādājot no mājam ir diezgan sarežģīti piecelties laicīgi. Tāpēc pagājušo nedēļ centos celties pēc iespējas ātrāk un līdz ceturtdien un piektdien nonācu līdz optimālajām un līmenim, kuru sen esmu gribējis sasniegt - celties 5 no rīta. Tas atļauj braukt ar pirmo transportu 6 no rīta un darbā ierasties ap 6:30 (vairs nestrādāju no mājām) un beigt darbu ap 2:30, kas nozīmē, ka paliek ļoooooti normāla garuma, atlikusī dienas daļa.

Papildus tam celšanās tik agri noderēja vakar (svētdien), kad beidzot devāmies snowot uz Mt.Baker un, lai ierastos uz kalna laicīgi bija jāceļās 5 no rīta. Kā bija?! Lieliski! Bet par to vairāk nākošajā ierakstā.

Burrard Station, Vancouver

Sezona ir atklāta x2

Jā, beidzot tas brīdis ir sagaidīts! Neskatoties uz to, ka sniegs bija nokritis visai maz, pateicoties Olimpisko spēļu mantojumam (lielam skaitam sniega pūtēju) Cypress Mountain, pirmās trases tika atvērtas pagājušajā nedēļā. Protams, ilgi nevajadzēja gaidīt, lai arī es tās iemēģinātu.

Piektdienā, maģiskajā 11.11.11, kas Kanādā ir oficiālā brīvdiena, tika nolemts veltīt laiku, lai beidzot piepildītu ilgi gaidīto momentu un noliktu savu sniega dēli uz Kanādas trases. Vēl viens faktors, kas veicināja šo iespēju – trase atrodas 30 minūšu braucienā no mājām. Tad nu, piektdienas rītā dēlis un visi piederumi tika sakrāmēti mašīnā un uzsākts ceļš uz vietējo slēpošanas trasi. Protams, iekšēji tāds kā patīkams satraukums, jo atklāt sezonu novembrī un zināt, ka priekšā ir vēl vismaz 4-5 mēnešus gara sezona ir tiešām patīkami. Šo faktu vēl pastiprina tas, ka tieši kalni un sniegs bija viens no iemesliem kāpēc pārcēlāmies uz Kanādu.

Ierodos diezgan laicīgi, bet cilvēku jau ir pa daudz. Tas gan nav šķērslis latvietim, kas pieradis pie sezonas sākuma, kur jāgaida 15 minūtes rindā, lai nošļūktu pa 200m garu pauguru. Šeit rindā tiesa bija jāgaida apmēram tik pat, tomēr nobrauciens reizes piecas garāks un vēlme iemēģināt vietējo trasi ir lielāka par visu. Tāpēc cītīgi stāvu rindā un ātri vien esmu jau pacēlājā un dodos augšup.

Redzamība ir diezgan švaka - ir kārtīgi nomācies, īsti nevar saprast vai snieg vai līst, vai, kas īsti notiek, bet tas nekas. Ir uzdevums.

Vēl viens brīdis un esmu jau augšā - gatavs startēt. Šeit jāpiebilst, ka patīkami bija saprast, ka dēlis slīd ļoti labi, tātad nopirkts pareizais vasks.

Pie trases beigu gala jau mākoņu (miglas?!) kārta palikusi daudz plānāka un var redzēt pretējā kalnā esošās trases un īstā sniega ne-esamību uz tām... Kā jau minēju – īstā sniega šobrīd uz kalniem tieši Vankūveras tuvumā tā pamazāk.

Nobraucu līdz galam lejā un kā gadījies, kā ne cilvēku jau ir divreiz vairāk. Vēlāk tiku arī lasījis, ka dienas vidū tika pārtraukta biļešu tirdzniecība, jo gribētāju skaits bijis lielāks par trases kapacitāti.

Trases kapacitātes problēmu noteikti varēja manīt vēl pēc pāris stundām, kad lielais daudzums cilvēku un relatīvi nelielā sniega kārta mijiedarbības rezultātā tika izstumdīta un vietām sniegs pārvērtās par tā dēvēto rosolu, jeb akmeņu un sniega maisījumu. Kā arī, bija manāmas izmaiņas sniega krāsā... Ar jaunu dēli noteikti būtu žēl braukt, bet manējais ir darba zirgs nevis izstādes eksponāts, tāpēc problēmu nebija. :)

Kopā piektdienā tika nobrauktas ~4h stundas, līdz neparedzēti sākās pērkona negaiss, kas pielika punktu kalna darbībai šajā dienā.

Nē, tās vēl nav stāsta beigas, jo āķis bija lūpā, un bija garās brīvdienas (3 brīvas dienas). Tāpēc svētdienā tika nolemts doties uz kalnu. Tikai šoreiz atšķirībā no piektdienas laiks bija fantastisks, redzamība lieliska un papildus tam atvērta vēl viena trase (mazliet garāka ~1.6km).

Ā, jā – esmu ticis pie ķiveres. Lai cik ilgi šim jautājuma pretojos, tomēr beidzot to iegādājos. Tiesa tas vairāk saistīts nevis ar drošību, bet gan ar to, ka drīzumā plānoju iegādāties GoPro kameru un lai to būtu, kur uzmontēt, tieši tā uzminējāt, nepieciešama ķivere. Un starp citu Bern ķiveres no visām likās vis ērtākās.

Atgriežoties pie kalnu priekiem, svētdienā braukt bija tīrā bauda – redzamība laba un kalni apkārt „nosirmojuši”. Papildus tam paveras arī skaists skats uz Vankūveru. Nedaudz miglā, bet pilsētas centru un augstceltnes redzēt varēja.

Pēc vietējo trašu izmēģināšanas dēlis atkal tika savests kārtībā - savaskots, lai būtu gatavs nākošajam piedzīvojumam. Un ja viss notiks kā plānots, tad jau nākošajā nedēļas nogalē tas slīdēs pa Mt.Baker trasēm. Mt. Baker tiesa neatrodas Kanāda, bet gan ASV (~2h braucienā no Vankūveras) un ir visai populārs slēpošanas kūrorts, esmu dzirdējis par to daudz labas atsauksmes, tāpēc arī gribas pašam redzēt un izmēģināt.

Sezona ir sākusies un plānos ir turpināt rakstīt par slēpošanas trasēm/kūrortiem, kurus apmeklēsim. Turpiniet lasīt un neaizmirstiet sekot līdzi arī Izaicinājuma Facebook lapai. Līdz nākošajam ierakstam!

Downtown Vancouver

Londona, Kanāda, Darbs un Veiksme

Šis būs stāsts iz pagātnes, iz dzīves Latvijā un, lai cik dīvaini tas neliktos, lielā mērā saistīts ar Kanādas izaicinājuma rašanos. Norisinājās tas tālajā 2009. gadā. Jā, tajā pašā, kas apmēram 2 gadus atpakaļ.

Sākums varētu būt pazīstams tiem, kas ir emigrējuši no Latvijas vai arī domājuši par šādu rīcību dažādu apstākļu ietekmē. Mans apstāklis toreiz bija neapmierinātība ar darbu. Varbūt ne tik daudz neapmierinātība ar atalgojumu, cik neapmierinātība ar attieksmi darbā. Neapmierinātība ar atrašanos mūžīgā stresā. Papildus tam visam arī nāca klāt arī ekonomiskais faktors – nebija skaidrības vai pēc 10 gadiem būs labāk vai nebūs un vai vispār gaišās galvas nebūs sagrāvušas valsti velkot to palagu savā virzienā. 

Vienā dienā mans mērs bija pilns un tika nolemts, ka tādā garā turpināt vairs nedrīkst. Kā Jūs domājat, ko es izdarīju?! Paņēmu, nopirku vienvirziena biļeti uz Londonu! Man nebija darba piedāvājuma tur. Man pat nebija liela plāna tajā dienā, lai cik netipiski tas būtu. Dzīvē esmu darījis maz spontānas lietas, maz tādas, kas nav bijušas pārdomātas (vismaz pēdējos gadus). Maziņš plāniņš tomēr radās. Biju nolēmis meklēt darbu Latvijā un, ja neko neatrodu 2 mēnešu laikā, tad 13. oktobrī  sēžos lidmašīnā un lidoju prom. 

Kā man gāja ar manas idejas īstenošanu? Labi! Labi, jo šis lēmums bija pagrieziena punkts manā dzīvē, kuram pateicoties mēs šobrīd esam Kanādā. Nē, es neaizbraucu uz Londonu un arī jaunu darbu es neatradu, tomēr tas bija intensīvu pārdomu laiks, kurš lika nospraust prioritātes un sastādīt mazu plāniņu – pārcelšanos uz Kanādu.

Tad, kad sapratām, ka pārcelsimies uz Kanādu un iezīmējām iespējamo „ceļu”, lai to realizētu, bija skaidrs ka ātri tas nebūs. Nebija arī! Ja tā padomā no brīža, kad tika pieņemts lēmums līdz brīdim, kamēr ieradāmies Kanādā pagāja mazliet vairāk kā pusotrs gads. Jā, pusotrs gads. Tajā pašā laikā pieņemu lēmumu nemainīt darbu, līdz aizbraukšanai, jo profesionālā ziņā tā bija lieliska pieredze ar brīnišķīgām izaugsmes iespējām, super stresains darbs, tomēr profesionālā ziņā izaicinošs. 

Atskatoties atpakaļ, tagad ir skaidrs, ka pusotrs gads, ko pavadīju Latvijā un nevis vienkārši pavadīju un gaidīju, bet aktīvi gatavojos braukšanai uz Kanādu, bija ārkārtīgi vērtīgs. Vērtīgs, jo ieguvu labu pieredzi un zināšanas, kā arī internacionāli atzītus sertifikātus, kas lielā mērā apliecināja zināšanas Kanādas darba devēja acīs. Visdrīzāk, ja būtu ātrāk tikuši uz Kanādu, bez visa sagatavošanās posma, iespējas dabūt darbu savā nozarē būtu daudz niecīgākas un iesākums daudz smagāks. 

Tāpēc mans novēlējums tiem, kas domā doties darbos uz ārzemēm pretī jauniem izaicinājumiem, neatkarīgi no tā kādi ir jūsu motīvi, vai arī doties pretim jauniem darba meklējumiem Latvijā – sagatavojieties un iespējas, ka Jums „veiksies” labāka darba meklējumos būs daudz lielākas. Kā teica romiešu filozofs Seneka: „Veiksme ir tas, kas notiek, kad sagatavošanās satiekas ar iespēju”.

Lai Veicās! :)