Komunikāciju jautājums

Esam jau pavisam tuvu brīdim, kad būsim savās jaunajās mājās – North Vancouver. Līdz ar to bija jānokārto komunikāciju pieslēgšana, lai brīdī, kad ievācāmies neesam bez elektrības un interneta. Šīs divas lietas tiek pieminētas, jo pārējās ir iekļautas īres maksā. Jā, Kanādā (vismaz BC) vairākumā gadījumu apkure, siltais ūdens un komunālie maksājumi būs iekļauti īres maksā un par tiem galvu lauzīt nevajadzēs - patīkami.

Pirmais, protams, kas mums likās dīvaini, ka pašam jākārto elektrības jautājums, bet iedziļinoties mazliet vairāk tas nav nemaz tik sarežģīti un šeit tā ir pierasta lieta. Pirmkārt, ir nepieciešams piereģistrēties BC Hydro (kompānija, kas nodrošina elektrības piegādi mūsu provincē) mājas lapā, norādīt datumu, kurā vēlies ievākties un visdrīzāk nosūtīt viņiem sava īres līguma kopiju un viss. Vairāk informāciju par reģistrāciju un visu pārējo iespējams atrast BC Hydro mājas lapā. Procedūra vienkārša, nav jāiziet no mājas pat āra un pāris dienu laikā atnāk apstiprinājums, ka viss ir OK un viņi sāks sniegt servisu noteiktajā datumā.

Nākošā lieta, protams, ir internets – mūsdienās bez tā, kā bez rokām, it īpaši, ja tas ir darba jautājums. Mūsu provincē vairākumā gadījumu nav lielas izvēles starp interneta piegādātājiem. Šeit ir divas lielās kompānijas – Telus un Shaw, kas savā starpā it kā konkurē, bet lielos vilcienos viss pasākums ir monopolizēts. Līdz ar to interneta cenas ir ļoti augstas attiecībā pret ātrumu un līdzīgas abiem piegādātājiem, piemēram, optiskais internets maksā apmēram 150$-200$ mēnesī... Latvijā tāds maksā apmēram 10Ls-20Ls (20$-40$) mēnesī, ir starpība?! Parastais DSL ar ātrumu no 6 – 25 Mbps būs robežās no 40$-60$ mēnesī. Sākumā biju domājis, ka izmēģināšu Shaw, jo Telus bija bijis Victoria un speciālais 6 mēnešu piedāvājums ar 50% atlaidi man vairs nepienāktos. Bet tad mani Shaw noinformēja, ka papildus par pieslēgšanu viņi gribēs 30$ un vēl viņu piedāvājums būtu dārgāks. Nolēmu tomēr piezvanīt Telus un noskaidrot vai viņi piedāvā ko labāku. Un kā izrādās, ka piedāvā gan. Pirmkārt netiek prasīta pieslēgšanas maksa un abonēšanai tika atjaunota 50% atlaide uz 6 mēnešiem, neskatoties to, ka vienreiz jau to biju izmantojis. Ko ar to gribu pateikt – labs serviss nodrošina vairāk klientus ilgtermiņā!

Kā mums klājas citādāk? Ļoti labi! Ļoti labi, jo vietējos kalnos ir sācis snigt, kas nozīmē, ka sezonas atklāšana vairs nav tālu. Beidzot varēs piepildīt ilgi gaidīto sapni par snowošanu Kanādā. Gatavojoties ziemai esam arī sākuši meklēt jaunas čības mūsu mašīnai, lai varētu doties kādā tālākā braucienā uz kalniem provinces vidienē. Runājot par mašīnām, Dace braši mācās braukt, lai pēc dažiem mēnešiem savu mācībnieka statusu (L) varētu nomainīt pret jaunā braucēja  statusu (N). Komentārs no malas skatoties – viņai ļoti labi izdodas!

Hell’s Gate, BC, Canada

Oktobra sākumā, burtiski dienu pirms slēgšanas, mēs bijām ievērtēt Hell’s Gate. Tas ir 35 metru plats Freizera upes sašaurinājums, kam cauri traucas neiedomājams daudzums ūdens, mutuļojot un aprijot visu, kas ir tās ceļā. Par cik Pēteris šeit jau bijis iepriekš zināja teikt, kas iespaidīgāks skats esot pavasarī, tikko sniegi sākt kust. Hell’s Gate atrodas Freizera upes dienvidu pusē, 206km attālumā no Vankūveras.

Šo vietu pašu par sevi daba ir izveidojusi šauru, taču 1914.gadā ceļot Kanādas Ziemeļu dzelzceļa (Canadian Northern Railway) posmu, tika spridzināti kalni un kļūdas rezultātā šo sašaurinājumu aizbēra ar akmeņiem. Tā rezultātā ūdens plūsma šeit bija apgrūtināta, lai neteiktu neiespējama. Pats ļaunākais bija tas, ka šī vieta ir neatņemama sastāvdaļa lašu lielajai migrācijai – konkrēti Zilmuguras lašiem (Sockeye salmon).  Jocīgi, ka nosaukums lašiem ir zilmugras, bet visās bildēs tie tiek attēloti sarkani, bet tam cits stāsts un vieta. :) Šamo kļūdu laboja vairākus gadu desmitus līdz 1946. gadā zivtiņas tika pašas pie saviem tuneļiem, kas izveidoti gar Freizera upes sašaurinājuma malām.

Kopš 1971.gada Hell’s Gate ir vien no populārajām tūristu atrakciju vietām. Visiem ir pieeja kanjonam un pašai upei šķērsojot to visu ar mazu, sarkanu gaisa tramvaju (Arrial tramway). Gondola ved tieši pāri upei no vien krasta uz otra. Skats iespaidīgs un stāvums, kādā mazais gaisa tramvajs brauc uz leju, elpu aizraujošs.

Kamēr tiek līdz otram krastam kāds no apkalpojošā sastāva uzņemas gida lomu un cītīgi stāsta par šīs vietas tapšanas vēsturi un pieejamajiem pakalpojumiem, atrakcijām otrā krastā. Paralēli gaisa tramvaja ceļam pāri upei ir uzcelts iekarināmais tilts, kas paredzēts tikai gājējiem un tad, kad ūdens upē ir labi daudz uz tā var iegūt īpaši asas izjūtas. Tikšana pāri tiltam senos laikos bijusi pavisam nervus kutinoša.

Otrajā krastā ir iespēja labi pavadīt laiku sijājot zeltu :), fotografējoties, izstaigājot suvenīru bodītes, uzgraužot kādu vietējā ražojuma končas un pamēģināt ieraudzīt mazos, dikti žiperīgos chipmunk jeb burundukus.

Turpat ir iespēja izstaigāt nelielu vēstures muzeju, kas stāsta par Hell's Gate un lašiem, to tipiem un migrācijas ceļiem.

Šeit gribētos iegriezties pavasara pusē, kad ūdens būs daudz augstāks. 2012.gada aprīlī Hell’s Gate atkal būs atkal atvērts. :)

Feinu jums nedēļas otro pusi! :)

Tuvāk kalniem

Mums ir jaunumi, un tie ir ļoti patīkami. Un vispār nepatīkamo pēdējā laikā ir ļoti maz. Runājot par jaunumiem – Novembrī pārvācamies tuvāk kalniem uz North Vancouver (Ziemeļu Vankūveru).  Sākumā skatījāmies uz diviem iespējamajiem rajoniem (North Vancouver un West End), kuros dzīvot. Katrā savi plusi un savi mīnusi. Beigās apskatot dzīvokļus un apkārtni izlēmām par labu North Vancouver.

West End ir jauki, jo varētu doties uz darbu ar kājām un būt pašā pilsētas sirdī, bet tam ir arī savi mīnusi. Pirmkārt dzīvokļi West End ir daudz mazāki. Bet tas nebūtu trakākais. Trakākais ir tas, ka vairākums dzīvokļu (kuriem ir saprātīga īres maksa) ir pieejami lielos un galīgi neomulīgos betona būros un tas nerosina vēlmi šo vietu saukt par mājām.  Ja grib sakarīga lieluma dzīvokli, kurš arī būs mājīgs jārēķinās ar pāris tūkstošiem dolāru mēnesī, kas galīgi neiekļaujas mūsu budžetā. Papildus tam ir auto novietošanas problēma. Protams, vairākums namu piedāvā pazemes auto stāvvietas, bet tās atkal maksā papildus $50-$200 mēnesī. Var arī izmantot stāvvietu ielas malā, kas paredzēta rajona iedzīvotājiem un maksā daudz lētāk - $50 gadā. Izmantojot šo variantu savukārt nav garantijas, ka dabūsi stāvvietu pie savas mājas vai 4 kvartālus tālāk. Papildus tam visam, ja kāds grib atbraukt ciemos pie tevis ar mašīnu tā ir problēma, jo stāvvietas vai nu tuvumā nav vai ir ļoti dārgas...

North Vancouver savukārt par sapratīgu īres maksu (zem $1000 mēnesī) var dabūt palielu vienistabas dzīvokli. Pati par sevi North Vancouver ir daudz mierīgāka un piemērotāka dzīvošanai. Runājot par auto stāvvietu – tā ir pieejama bezmaksas uz ielas un mūsu gadījumā arī bezmaksas pazemes stāvvieta vienam auto iekļauta īres maksā.  Tuvākais slēpošanas kalns ir apmēram 10 minūšu brauciena attālumā. Vēl viens pluss ir Sea Bus (prāmītis), kas kursē diezgan bieži un konstantās 12 minūtēs nogādā tevi līdz pilsētas centram – ir neatkarīgs no sastrēgumiem. Protams, North Vancouver arī ir savi mīnusi un viens no tiem būtu lietus. Vankūvera jau tā ir slavena ar to, ka šeit ziemā ir lietus sezona. Jā, tieši tā, ziemā šeit patstāvīgi līst nevis snieg. Savukārt North Vancouver līst vēl vairāk nekā citās Vankūveras daļās, jo tā atrodas kalnu pakājē – mākoņi atsitās pret kalniem un „atraujas”. Bet tas noteikti nav šķērslis mums – ir taču izdomāts lietussargs! :)

Īrēšanas sistēma šeit ir diezgan vienkārša un atstrādāta - īres maksā vairākumā gadījumu īrē būs iekļauti komunālie maksājumi, siltais un aukstais ūdens, kā arī apkure. Pašam vairākumā gadījumu ir jāmaksā tikai elektrība un internets. Ja pameklē var atrast arī dzīvokļus, kuriem īres maksā iekļauts pilnībā viss. Papildus tam jārēķinās ar to, ka ar likumu šeit ir noteikta drošības nauda – puse no mēneša īres maksas un vispār šeit likums visu pasākumu regulē daudz stingrāk, lai pasargātu abas puses no nepatīkamām situācijām. Ja tikko ierodaties Vankūverā/Kanādā un esat bez darba, izīrēt pašam savu dzīvokli var sagādāt nelielas problēmas (ne vienmēr, bet var), jo cilvēki nevēlās izīrēt dzīvokli gadījumos, ja viņi nav pārliecināti, ka varēsi samaksāt (loģiski...). Piemēram, mūsu pirmais dzīvokļa pārvaldnieks zvanīja manam darba devējam, lai pārliecinātos, ka man ir darbs un ka viņi ir pārliecināti, ka spēšu noturēties tajā (biju tikko pieņemts darbā...).

Turpinot par darba tēmu – reizēm liekas, ka esmu nokļuvis sapnī. Kāpēc?! Tāpēc, ka nevarēju iedomāties, ka pastāv tik lieliska kompānija – profesionāli kolēģi, lieliska vadība un uzņēmums vērsts uz nepārtrauktu savu darbinieku kvalifikācijas celšanu (attīstību)  – pilnīgi vai viss ko var vēlēties.  Papildus tam viņi ir tik pretimnākoši, ka ņemot vērā manu situāciju ar nokļūšanu darbā, kas man aizņem apm. 2h vienā virzienā (VIENĀ virzienā!!!) tagad strādāju no mājām. Ja ir nepieciešams tikties ar klientiem, tad, protams, dodos uz pilsētu, bet citādāk sēžu mājās un cītīgi daru savus darbiņus. Nevarētu teikt, ka man nepatīk strādāt no mājām, tam ir lieli plusi. Vari no rīta piecelties, piesēstie pie datora un darba diena ir sākusies. Tajā pašā laikā man ir ļoti grūti noteikt brīdi, kad jābeidz strādāt, tāpēc var sanākt, ka „aizsēžos” darbā daudz ilgāk nekā parasti. Bet kopumā viss ir super, tiešām, katram vēlētos novēlēt tādu darbu! :)

Laimīgais skaitlis 7

7 ir mans laimīgais skaitlis un šodien, 10 oktobrī paliek 7 mēneši  kops ieradāmies Kanādas zemē. Katru reizi, kad top šāda veida raksts liekās – tiešām?! Jā, tiešām, laiks skrien ārkārtīgi ātri. Tad padomā par to, kas ir sadarīts un liekas, ka nekas daudz, bet paskatoties uz tiem tūkstošiem bilžu un kilometru, kas nobraukti jāsecina, ka pēdējos mēnešos uz vietas noteikti sēdēts nav.

Sēdēts uz vietas nav, tomēr paskatoties uz to, kur esam pabraukājuši uz kartes liekas vispār niecība. Un ar to ir jāsamierinās, ja dzīvo otrajā pasaules lielākajā valstī – vietas šeit ir daudz un pat 6 stundu brauciens tevi izved tikai līdz pus provincei, nemaz nerunājot par valsti.  To uzrakstot esam apņēmības pilni, tagad atgriežoties uz kontinenta, vairāk veltīt laika provinces dabas izpētei un mēģināt nākošajā vasarā apskatīt ar vien vairāk mūsu jaunās mītnes zemes. Protams, arī ziemā tam ir plānots veltīt laiku, tomēr ziemā šī „izpēte” vairāk tiek mērķēta uz vietējiem kalnu kūrortiem un ziemas prieku baudīšanu.

Ko vēl esam sadarījuši?! Esam bijuši pāris reizes ASV. Latvijā dzīvojot liekas, ka aizbraukt uz ASV ir tāds „lielais” ceļojums, turpretim šeit tā ir normāla prakse, jo viss ir lētāks otrpus robežai. Tas arī varētu būt izskaidrojums, kāpēc 80% Kanādas iedzīvotāju dzīvo 200km attālumā no robežas. 80%! Arī mēs tās pāris reizes, kad bijām „izbaudījām” ASV lētās cenas un iepildījām benzīnu, kas atšķirībā no Vankūveras cenām ir par apmēram 30-40 centiem litrā lētāks + ja iepērk pārtiku, piemēram, siers ir ~3x lētāks(900g – 6$), tad var diezgan jauki ietaupīt.  Pieredze ar robežsargiem – pārsteidzoši patīkama!

Kas tālāk? Rīt sāksies pirmā nopietnā darba nedēļa Vankūveras ofisā, kas tiek gaidīts ar patīkamu satraukumu. Pēc pāris dienām arī būs pirmā tikšanās ar potenciālajiem klientiem, ko gaidu ar nepacietību. Papildus tam meklējam dzīvokli Vankūverā, lai nevajadzētu katru rītu un vakaru veltīt 2h (katrā virzienā) braucot uz un no darba, kā arī lai ziemā būtu tuvāk kalniem – beidzi strādāt, mašīnā iekšā un uz kalnu.
Visu to savelkot kopā varu pateikt tikai vienu – šobrīd sākās jauns posms, kas solās būt daudzsološs sākums mūsu turpmākajai dzīvei Kanādā! Pirmie 7 mēneši bija tāds, kā iesildīšanās posms, kas ir vajadzīgs, lai sagatavotos pilnvērtīgai dzīvei šeit. Un mēs esam gatavi – padodiet tik mums izaicinājumu un iespēju būt ārpus mūsu komforta zonas, mēs to izmantosim!

Vēl gribēju piebilst, ka esmu nonācis pie secinājuma, ka līdz šim esam aizrāvušies ar rakstu garumiem, tāpēc  centīsimies turpmāk laboties – rakstīt biežāk (cerams...) un koncentrētāk, lai arī Jums būtu interesanti lasīt. Rakstus, kas ir garāki par pāris lapas pusēm reti kurš lasa mūsdienās, ne tā?! Kādas ir Jūsu domas par mūsu ieceri?

Jauns posms dzīvē - Vankūvera

29. oktobris oficiāli tika atzīmēts, kā mūsu pēdējā diena uz Vankūveras salas, Viktorijā. Tas, protams,  nenozīmē, ka neatgriezīsimies, bet vismaz tuvākajā nākotnē neplānojam.  Tagad mūsu jaunās mājas būs Vankūvera. Liela pilsēta ar dinamiskāku dzīves ritmu, lielāku izaicinājumu un iespēju pierādīt sevi un savus spēkus – tieši tas, kas vajadzīgs!

Viktorijā tika aizvadīti 4 ar pusi mēneši, precīzāk 4 ar pusi lieliski mēneši, kuru laikā paguvām nedaudz izbraukāt salu, apskatīt pašu Viktoriju, izbaudīt vietējo laipnību un lieliskos laikapstākļus (Viktorijā ir augstākā vidējā temperatūra Kanādā!). Šo mēnešu laikā arī paspējām to iemīlēt.  Tik traki, ka braucot prom sametās traki skumji ap sirdi. Pat braucot no Latvijas prom nebija šādu sajūtu. Tiešām dīvainas sajūtas...
 

Tagad izanalizējot situāciju saprotu, ka bija izveidojusies tāda kā komforta zona, kurā jutāmies labi. Saprotot  to, ir tikai viens secinājums – labi, ka dodamies prom. Uzskatu, ka komforta zona ir ļoti bīstama padarīšana. Kāpēc?! Tāpēc, ka tā apslāpē progresu, tā apslāpē slāpes pēc jauniem izaicinājumiem. Līdz ar to ievērojami nobremzējot personīgo un profesionālo izaugsmi, kas mums šobrīd ir ļoti svarīga.

Vankūvera solās būt jaunu izaicinājumu pilna, jo mans darbs saistīsies ar daudz jaunu zināšanu un prasmju apguvi. Kā jau iepriekš biju minējis, tad mūsu uzņēmumam Vankūveras tirgus ir relatīvi jauns un šobrīd tiek aktīvi iekarots. Tāpēc būs daudz darba ar potenciālajiem klientiem, kuriem būs jāpierada, ka esam vieni no labākajiem IT konsultantiem reģionā un mūsu sniegto pakalpojumu pievienotā vērtība.  Vai nav lielisks izaicinājums?! Manuprāt, ka IR!