Nejaušs kadrs #4

Laikam paliekot siltākam un saulainākam mākoņu ir arvien mazāk, līdz ar to iespējams šos milzeņus, Olimpiskos kalnus, redzēt arvien biežāk. Skats ir tiešām iespaidīgs.

Brīvprātīgā darbs jeb Volunteering

Hei, saulainā atpūta pludmalē pagājusi, ir uzsākusies jauna, skaista nedēļa. Sauli gan kāds kaut kur ir paslēpis. :)

Sāku domāt par to, ka dzīvē daudzkārt sanāk saskarties ar situācijām, kurās mēs kādam palīdzam atrisināt problēmas, sagatavot mājas darbus, maketēt dzejoļu krājumus, nopļaut mauriņu, palīdzēt kaut ko sakopt utt.utjp., par sirsnīgu paldies vai patiesu smaidu. Kāds ar to saskaras mazāk, kāds vairāk neatkarīgi no tā kādu pozīciju dzīvē ieņem. Tā nav spiesta lieta, tā ir mūsu pašu izvēle. Katrā ziņā, šādi darbiņi – sarežģītāki vai mazāk sarežģīti – mēdz sniegt zināmu gandarījumu, par spīti tam, ka esam pieraduši nekustināt pirkstiņu, ja nekas netiek maksāts.

Ko tad es te tā sadomāju vāvuļot par šādām lietām? Man gribās pastāstīt par Kanādas brīvprātīgo būšanu. Kanādieši paši uzskata, ka viens no pienākumiem dzīves laikā ir veikt kādu brīvprātīgo darbu – ieguldīt kopienā un sabiedrībā, kurā tie dzīvo. Tā ir viena no fundamentālākajām darbībām vietējā sabiedrībā. Tas kanādiešiem tiek “ielikts” jau maziem esot. Šeit daudzas lietas tiek veiktas ar brīvprātīgo palīdzību – pasākumu organizēšana, slimnieku un vecāku cilvēku aprūpe, apkārtnes sakopšana, darbs birojā/organizācijā, valodas apgūšanā, parku uzturēšanā, došanās palīgos sakopt postījuma rezultātus otrā pasaules malā utt.

Lielākajās pilsētās ir kāda konkrēta organizācija vai organizācijas, kas ar to nodarbojas, piemēram, Volunteer Victoria,  Volunteer Vancouver, Volunteer Canada un daudzas citas. Tā ir vesela sistēma. Šajās organizācijās brīvprātīgie tiek reģistrēti un tiem tiek piemeklēti piemērotākie darbiņi. Viss protams ir uz godaprāta pamata – taču tas nav vienkārši tā, ka vienu dienu iešu un citu neiešu, jo cilvēki paļaujas uz to, ka konkrētais brīvprātīgais būs tur, kur solīts. Un jādomā, ka normāls cilvēks, kurš pats ir pieteicies būt par brīvprātīgo, sev uzticēto darbu veiks godprātīgi. Katrs tā pildītais darbs tiek reģistrēts un par to rakstītas atsauksmes (pildīts vairāk par 10 dienām vai citur – stundām, atkarīgs no organizācijas), un visam par bonusu – šos darbus, par kuriem iespējams iegūt atsauksmes, drīkst uzrādīt savos rezumē. Tas savukārt, vēlāk labi noder meklējot darbu. Brīvprātīgā darbs tiek pielīdzināts normālam ikdienas darbam tādēļ to var norādīt rezumē. Cilvēkiem tā ir arī iespēja aizstāvēt kādus savus uzskatus vai cīnīties par kaut kā attīstību nākotnē. Spektrs ko, kur un kā to darīt ir ļoti plašs.

Runājot par darba devējiem – visiem dikti patīk, ja darbinieki dara kādu brīvprātīgo darbu un par to tiek saņemtas labas atsauksmes. Liela daļa darba devēju paši iesaistās šajās brīvprātīgo būšanās aktīvi piesaistot savus darbiniekus.

Pati šobrīd oficiāli esmu iesaistījusies šādā padarīšanā un jūtos apmierināta (palīdzu ofisā). Kādēļ oficiāli? Tādēļ, ka par brīvprātīgo (individuāla persona) tāpat vien kļūt nevar – ir jāaizpilda pāris dokumentiņu, kas iegūstami konkrētā organizācijā un criminal record check (sodāmības pārbaude) rezultātiem jābūt izciliem. Sodāmības pārbaude tiek veikta tādēļ, ka visi meklē drošus un uzticamus cilvēkus, jo reizēm nākas strādāt ar organizācijas/iestādes konfidenciāliem un svarīgiem datiem. Kad tas ir izdarīts un cilvēciņš ir akceptēts, tad viņš tiek reģistrēts sistēmā. Manā gadījumā, esmu iesaistījusies VIRCS (Victoria Immigrant and Refugee Centre Society), kas pats par sevi tiek darbināts pateicoties brīvprātīgajiem. Šis centrs ir fantastisks un multikulturāls, kur var tikt padarboties jebkādā sfērā – administratīvajā darbā, projektos, apmācībās kā pasniedzēja palīgs, jauniešu programmās, pasākumu organizēšanā un var nākt klajā pats ar savām idejām. Katrā ziņā šī ir varena iespēja iepazīties ar Kanādas darba vidi. VIRCS, gada laikā, cauri iziet apmēram 550 brīvprātīgie, kas pārstāv dažādas vecuma grupas – sākot no vidusskolas vecuma līdz 60/70 gadiem. Par brīvprātīgo var kļūt jebkurš, kas jūt tādu aicinājumu. Studenti izmanto to, jo tā ir iespēja audzēt pieredzi un zināšanas.

Ļoti patīkami ir tas, ka brīvprātīgā darbs tiek novērtēts un cienīts gan no to puses, kam tiek palīdzēts, gan no pārējās sabiedrības puses, jo tas tai ir nozīmīgs. Un, tā ir samaksa par cilvēka brīvprātīgi sniegto laiku, enerģiju un zināšanām. Neviens neviena darbu šeit nenoniecina.

Lai jums visiem skaista nedēļa! :)

Slinkās dienas

Brīvdienas gandrīz jau aizvadītas, pāris stundas, tad gulēt, tad celties un doties ikdienas darbos. Bet tas nemainīs faktu, ka šīs brīvdienas bija slinkās brīvdienas. Lielā mērā pateicoties tam, ka mūs ir apmeklējušas pāris vasarīgas dienas – šodien temperatūra pat sasniedza 27 grādus uz salas!  Tāpēc  sestdien (vakar?!) devāmies nelielā pastaigā pa East Sooke Parku, kur atklājām pludmali ar relatīvi baltām smiltīm -  jā, pludmales, kā Latvijā šeit ir retums, pārsvarā smiltis ir stipri tumšākas vai arī pludmale ir vienos akmeņos klāta.

East Sooke parks izrādās arī ir diezgan liels un piedāvā lieliskas iespējas pastaigām – izstaigājot nelielu daļiņu no takas, kas ved gar krastu nolēmām, ka šeit noteikti atgriezīsimies vēl vairākas reizes.  Mūsu atgriešanās faktoru varētu arī veicināt tas, ka šis parks ir tuvu Viktorijai un līdz šim bijām nodarbināti ar citiem parkiem, pludmalēm un kalniem un šo skaistumu palaidām garām....

Atgriežoties pie pludmalēm svētdien (šodien?!) daudz nedomājot nolēmām doties uz pludmali un izbaudīt saulaino dienu darot tieši neko vai precīzāk gozējot savas bālās pilsētnieku miesas saulē un izbaudot Olimpiskos kalnus, kas pavērās tieši mūsu acu priekšā.

Ceram, ka arī Jums bija lieliskas brīvdienas un, lai veiksmīga jaunā darba nedēļa! :)

Ziemu gaidot

Mūsu provincē atšķirībā no pārējās Kanādas tāda īsta vasara ar +25 un uz augšu nav sākusies, tieši pretēji mums temperatūra šogad (vismaz pagaidām) tikai pāris dienas ir bijusi virs +20. Tiesa par to, ka laiks nav tik „lielisks”, kā tas ir, piemēram, Toronto, kur ir +37 grādi un nenormāls mitrums, kas temperatūras izjūtu paaugstina līdz +45, mēs tiešām nebēdājam. Cik esam runājuši arī ar vietējiem cilvēkiem, tad šeit, Viktorijā, temperatūra vasarā reti pārkāpj 25 grādu atzīmei, kas mums liekās lieliski. Lieliski arī tāpēc, ka šeit līst daudz, daudz reizes mazāk nekā Vankūverā (Rainkūverā?) – ir saulains, bet nav karsts.

Neskatoties uz to visu esmu jau Ziemas gaidās. Jā vasara vēl ne tuvu nav beigusies un rudens nav sācies, lai gan gandrīz katru vakaru laiks ir tīri rudenīgs – drēgns. Gaidu, kad beidzot varēšu izbaudīt kalnus, kas šeit IR, kalnus, kas piedāvā neaizmirstamas sajūtas. Par šo tēmu tad arī atradu pāris video no BC Tūrisma aģentūras, ko piedāvāju Jums noskatīt.





Tagad varu tikai kārtējo reizi atkārtot to, ko jau esmu teicis iepriekš – Mēs dzīvojam lieliskākajā vietā uz pasaules un par to šaubu nav!

Duncan, BC, Canada

Kādu laiciņu atpakaļ, kad apmeklējām īpašas burvības ieskauto Chemainus atpakaļceļā uz mājām iegriezāmies totēmu pilsētā Duncan.

Duncan tiek dēvēta par Cowichan ielejas (Cowichan Valley) sirdi. Līdzīgi kā Chemainus, arī šeit, lai tūristiem būtu vieglāk orientēties un nepalaistu neko garām, cauri pilsētai ved mazas pēdiņas – turies uz tām un visu redzēsi!

Šeit ir ļoti daudz un dažādu totēmu, kuriem ir sniegti vispārēji apraksti, piemēram – krauklis, kas sēž uz lāča, kas sēžu uz cilvēka. Man gan vairāk interesē, kāds ir to plašākais izskaidrojums. Tas, kas uz ko tur sēž jau tāpat ir skaidrs. :) Totēmiem ir īpaša nozīme Kanādas un tās aborigēnu vēsturē, jo tieši tā tajos ir ielikta. Katrs no tiem stāsta par kādu īpašu laika posmu un notikumu, kas ir iespaidojis viņu dzīves. Totēmos parasti tiek izgrebti visādi dabā redzami tēli – lāči, laši, kalnu kazas, ērgļi, kraukļi, cilvēki, roņi, delfīni, vaļi utt.

Starp visiem šiem totēmiem ir arī totēms, kas diametru ziņā ir pasaulē lielākais totēms, iespējams ka tam varētu piemērot šo –> Dižtotēms. :)

Un tad pilsētas pavisam slēptā nostūrītī ir izveidota mākslīgā oāze, kas tapusi pateicoties sienu gleznojumiem un diviem izteiksmīgiem totēmiem.

Un šeit, ofisā, kas izveidots sarkanā vagonā, daži Duncan iedzīvotāji pavada savas darba dienas. :)

Tas šai reizei arī viss!
Lai jums veiksmīga šī diena! :)

Shannon, Brandywine un Alexander

Kas kopīgs vārdiem Shannon, Brandywine un Alexander jautāsiet? Atbilde ir pavisam vienkārša tie visi ir ūdenskritumu nosaukumi, kas atrodas tuvu viens otram un ir izvietojušies pie 99 maģistrāles, jeb pareizāk būtu teikt maģistrāle ir izvietota tiem blakus ceļa posmā no Vankūveras līdz Vistlerai. Šie ūdenskritumi ir arī iekļauti TOP 10 British Columbia provinces ūdenskritumu listē, kas noteikti ir jāapskata.

Iecere izbraukāt šo ceļa posmu bija jau kādu ilgāku laiku, tomēr tas nebija izdevies dažādu apstākļu dēļ. Pagājušajā nedēļas nogalē, kā gadījies, kā ne bijām Vankūverā vai, kā vietējie to nodēvējuši Rainkūverā (pilsēta, kurā mūžīgi līst), un nolēmām, ka neskatoties uz to, ka laika apstākļi nav paši labākie (lietus...) dosimies izbraucienā.

Neskatoties uz to, ka viegli līņāja lietus un mākoņi bija nolaidušies tuvāk zemei Kanādas skaistums mūs atkal pārsteidza. Esmu pa šo ceļa posmu braukājis saulainās un skaistās dienās, bet šoreiz... Šoreiz bija pavisam citādāk. Un taisnība vien ir – kalni nekad neizskatās vienādi, tie visu laiku maina savu izskatu apkārtējās „kompozīcijas” iespaidā.

Pirmā pietura nebija ūdenskritums, jo braucot pa 99 maģistrāli, kas pilnībā atbilst savam otrajam nosaukumam Sea-to-Sky Highway, piestājām Porteau Cove provinciālajā parkā. Parks nav īpaši liels, tomēr ir kalnu ieskauts, kas piešķir šai vietai savu burvību.

Nākošā pietura Shannon ūdenskritums, pirmais un droši varētu teikt, ka arī lielākais. Ūdens šajā dabas brīnumā piedzīvo 335m lielu kritumu. Lai būtu apmēram saprotams cik tas ir, tad par piemēru var minēt Latvijas TV torni, kura augstums ir par nieka 30m lielāks (368.5m). Vienā vārdā sakot iespaidīgi. Iespaidīgāku arī padara fakts, ka šobrīd kalnos kūst sniegs (jā, lai cik dīvaini tas nebūtu šogad šis process ir ļoti lēns...) un patstāvīgi līst lietus, tātad ūdens netrūkst.

Brandywine ūdenskritums ir noteikti viens no skaistākajiem. Tā perfekti taisnais 70m kritiens un  daba ap to ir pasakains – kā filmās. Saulainā laikā ūdenskrituma lejasdaļā veidojās varavīksne, kas vēl vairāk pastiprina šīs vietas burvību.

Alexander ūdenskritums ir vismazpazīstamākais no visiem trijiem. Tam noteikti par pamatu ir fakts, ka nevienā vietā nav norādes uz to. Līdz ar to, ja iepriekš nesi sagatavojies un atradis tā koordinātes vai vispār informāciju par tā eksistenci, izredzes, ka to redzēsi ir visnotaļ minimālas. Kā izrādās arī tas ir mazākais no visiem trijiem – 43 metru kritums, šo faktu gan nav īpaši iespējams izjust apskatot to. Mūsu secinājums – noteikti ir vērs apskatīt to. Kā arī pa ceļam ir iespēja ieraudzīt kādu ķepaini – mēs pamanījām divus.

Tas šajā reizē par ūdenskritumiem un mūsu mazajiem izbraucieniem arī viss. Varu tikai pakārdināt sakot, ka braucot mājās caur mākoņiem uz kalniem spīdēja saulīte un skats bija fantastisks – saulainā dienā tādu neredzēt un fotogrāfijā tādus iemūžināt ir grūti, šie kadri iespiežas atmiņā uz ilgu laiku.

Nejaušs kadrs #3

Četri Mēneši Kanādā

Šodien ap 12:00 pēc Vankūveras laika (GMT -8) aprit 4 mēneši, kopš spērām pirmos soļus uz Kanādas zemes un mums ir tikai viens komentārs, ko bilst šajā sakarā: Tas ir tikai sākums!

Šīs ir savā ziņā vēsturiskas fotogrāfijas, varbūt nav pati labākā kvalitāte, bet ideja ir skaidra – mēs, beidzot, ieradāmies. Šī diena noteikti ir atzīmējama, kā stūrakmens mūsu dzīvēs, ne tikai tāpēc, ka pārvācāmies uz jaunu vietu, kuru tagad varam saukt par mājām, bet tāpēc, ka noslēdzās vairāk kā gadu ilgušais „gājiens” uz mērķi.

Domāju tiem, kas interesējās par šī pasākuma vēsturi varu pateikt, ka ideja iesakņojās 2009.gada pēdējā ceturksnī.  Toreiz lielā mērā bija skaidrs, ka esam gatavi uzsākt visu procesu un daļēji jaunu dzīvi. Tiesa tobrīd vēl īsti nevarējām kvalificēties imigrācijas programmai, kurai gribējām, un braukt  ar īstermiņa vīzu bija galējai variants. Tāpēc nācās nedaudz pagaidīt.Gaidīšanas laiks, kas bija apmēram līdz 2010.gada martam/aprīlim arī netika izšķiests, jo bija nepieciešams  nokārtot dažus priekšnosacījumus, kā, piemēram, IELTS angļu valodas testu. Bez tā visa arī laicīgi sapratu, ka mana izglītība daudz nenozīmēs, jo šeit, Kanādā, vērtība ir tikai vietējai izglītībai un tas ir tikai loģiski, jo daudzi pat nezin, kur Latvija atrodas nerunājot par to, kāda ir Latvijas izglītības sistēma un tās kvalitāte.  Tāpēc, laicīgi sāku strādāt pie tā, lai iegūtu internacionāli atzīstus sertifikātus savā jomā (IT). Protams, nav nekādas garantijas, ka tie nodrošinās darbu, tomēr izredzes to dabūt ir lielākas nekā ar „pliku” Latvijas augstskolas diplomu un darba pieredzi Latvijā. Šobrīd varu lepoties ar četriem internacionāli atzītiem sertifikātiem, kas apliecina manas zināšanas un kvalifikāciju.

Turpinot tēmu - dokumentus iesniedzām, lai saņemtu Patstāvīgā iedzīvotāja statusu (Permanent Resident) 2010.gada maijā un galējo atbildi saņēmām 2011.gada 14.februārī – pēc 10 mēnešu gaidīšanas. Tiem, kas domā, ka tas ir ilgi varu iepriecināt – tas skaitās ļoti, ļoti ātri, jo parasti process aizņem no gada līdz diviem.
Pēc labās ziņas saņemšanas nebija vairs vēlēšanās ilgi gaidīt un avio biļetes tika dabūtas, pat mazliet ātrāk nekā bija plānots. Tāpēc īsā laika posmā uztaisījām nelielu atvadu ballīti, apciemojām radus, nostrādājām pēdējo darba dienu 8.martā (kārtējais zīmīgais datums) un 9.marta rītā jau sēdāmies lidmašīnā. Pēc nieka 36 stundām jau bijām nonākuši galā – mazliet „saburzīti”, bet laimīgi.
Tālāk jau seko pirmie soļi Kanādā, par kuriem iespējams lasīt bloga iepriekšējos ierakstos, kā arī darba meklējumi, kas noslēdzās veiksmīgi pēc apmēram 2 mēnešiem.
Veiksmīgi, pat iespējams nebūtu īstais vārds, labāks būtu lieliski, jo esmu tiešām ļoti apmierināts ar lielisko kolēģu kolektīvu un darbu (amatu un pienākumiem), arī šeit varu teikt, ka viss vēl tikai ir priekšā.  Varu tikai piebilsts, ka strādāju savā – IT sfērā par konsultantu, kas viennozīmīgi ir darbs, kas mani saista, jo būs iespēja strādāt ar dažādiem klientiem, uzlabot un pilnveidot viņu IT infrastruktūras un savas zināšanas, prasmes – pieņemt jaunus un interesantus izaicinājumus.

Papildus tam esam tikuši pie savas „mazulītes”, kas mūs ir izvadājusi pa vairāk nekā 3500km Kanādas ceļu un celiņu dodot iespēju izbaudīt šīs zemes skaistumu. Kā arī esam pārvākušies uz lieliskāko pilsētu Britu Kolumbija (British Columbia) – Viktoriju un šobrīd izbaudām katru mirkli, kas mums ir dots. Tiesa jāatzīst, ka ziemai/rudenim nākot plānojam pārvākties uz Vaknūveru, jo šeit tuvākais slēpošanas/snowošanas kalns ir 2.5h braucienā, kur Vankūverā tās ir 30min – ir starpība, it īpaši, ja ir vēlēšanās aizlaist uz kalnu pēc darba. ;) Starp citu slēpošanas/snowošanas entuziastiem šogad vēl bija iespēja izbaudīt ziemas priekus 1.jūlijā, jo sniegs šogad ir kārtīgi sniedzis un vēl nav nokusis.

Rezumējot visu augstāk minēto, domāju, ka varam atkal teikt šo frāzi – „Tas ir tikai sākums!” un priekš mums tas ir lielisks sākums!
P.S. Neaizmirstiet mums sekot līdzi arī Izaicinājuma Facebook lapā!

Canada Day @ Vancouver

Canada Day jeb Kanādas diena ir Kanādas nacionālā diena un tā tiek svinēta katra gada pirmajā jūlijā, līdzīgi kā 18 novembris Latvijā. Mēs šogad nolēmām sagaidīt 144 Kanādas dzimšanas dienu Vankūverā.

Kā varētu iedomāties cilvēku pilsētas centrā netrūka, kā arī sarkanbaltās krāsas bija dominējošās. Šeit jāpiebilst, ka Kanādieši ir stipri savas zemes patrioti, tas ir patriotisms, kas cilvēkiem Latvijā noteikti trūkst. Cilvēki šeit visa gada garumā ar lepnumu tur paceltu savas valsts karogu pie mājām un lieto citus patriotisma simbolus.

Pastaigājoties pa Vankūveru apskatījām arī 8bitu vali, centra augstceltnes, kā arī par godu Kanādas dienai aizdegto Olimpisko lāpu.

Kad pilsētas centrā visi pasākumi likās apskatīti nolēmām doties uz Granville salu, kas skaitās viens no „aktīvās” dzīves centriem Vankūverā, jāatzīst, ka meklētos pasākumus tur neatradām, turpretim izgājām jaukā pastaigā un izbaudījām lielpilsētas burzmu, kuras Viktorijā par laimi nav.

Lēnām tuvojās vakars un dodoties atpakaļ uz pilsētas centru varēja manīt, ka cilvēki lēnām sāk pieplūst, viens no iemesliem, noteikti ir vakarā gaidāmais 20 minūtes garais salūts.

Esot jau pašā pilsētas sirdī atdūrāmies arī pret ielām, kas slēgtas šai dienai par godu un cilvēku šeit tiešām netrūka, kā arī netrūka pierādījumu Kanādas multikulturālismam.

Arī mēs izpildījām dienas normu – nofotografējāmies uz pūļa fona. :)

Un kā kārtīgi pozeri nofotogrāfējām arī sevi :)

Ņemot vērā, ka laiks līdz salūtam vēl bija vairāk kā pietiekoši veicām arī pāris centrālo māju fotouzņēmumus.

Drīz jau arī satumsa un arvien lielākas cilvēku masas devās krastmalas virzienā, lai sagaidītu salūtu.

Šeit arī pats salūts, manuprāt, bija skaists un skatāms, vēl patīkamām, ka salūts tika sinhronizēts ar mūziku un pēdējais mūzikas gabals bija Kanādas himna, ko cilvēki krastmalā dziedāja salūta pavadījumā. Tiešām patīkamas sajūtas.

Protams, kā jau pēc katra pasākuma arī šoreiz netrūka cilvēku burzmas, kas centās izkļūt ārā no centra izmantojot Sky Train. Arī mēs bijā ieskauti šajā burzmā, jo mašīnu atstājām stipri ārpus centra, lai nebūtu jācīnās ar sastrēgumiem. Jaatzīst, kad mazāk kā desmit minūšu laikā bijā jau iekāpuši savā Sky Train vagonā un devāmies prom no Centra. Tā lūk mēs aizvadījām nacionālos svētkus šeit – Kanādā, Vankūverā.