Alouette Mountain Trail

Vienā jaukā dienā sadomājām, ka jāpievārē ir kāds kalns. Sēdējām un domājām līdz nonācām pie secinājuma, ka simpātisks skats paveras no Alouette kalna, kas atrodas Golden Ears provinciālajā parkā. Izvēli izdarījām vadoties pēc fotofiksētiem skaistiem skatiem Trail Peak mājaslapā. Tā nu Pēteris uztapināja (lasīt izdrukāja) karti, tajā atzīmēja ceļu no kura vēlams nenovirzīties, un 28.martā devāmies ceļā.

Diena šķita nedaudz apmākusies un mazliet līņāja, taču ņemot vērā, ka agri no rīta izbraucām, tad ticējām, ka diena skaidrosies. Drošības pēc līdzi paņēmās mobils lietussardziņš, kas varētu pasargāt mūsu frizūras. :) Jāsaka, ka laikapstākļi īpaši nemainījās… Taču tas nebija traucēklis mūsu apņēmībai. :)

Šķērsojot parka teritoriju nācās nedaudz pavizināties gar kalna pakāji līdz nonācām stāvvietā, kas atradās līdzās meža ieskautam ezeriņam.

Devāmies meklēt vajadzīgās takas sākumu Alouette Mountain trail un sākām savu ceļu. Vēl īsti neuzsākuši kāpienu sapratām, ka iesākumā nāksies čāpot pa visai pastāvu „taciņu”. Kāpjot ik pēc pāris simts metriem apstājāmies ievilkt elpu, jo citādi varētu gadīties ripot no kalniņa lejiņā. :) Bijām pamatoti priecīgi, kad pienāca brīdis kurā tika sasniegts ceļa posms (1.2km), kad taka vairs nav stāva un nav jāpieliek lielas pūles, lai ceļu turpinātu.

 

Ievērojot bažīgu ļaužu brīdinājumus, ka mežā varētu uzskriet kādam dikti dusmīgam ķepainim, pa ceļam gan skaļi runājāmies, gan dziedājām, gan sitām plaukstas. Beigās pienācām pie secinājuma, ka mums ir nepieciešami zvaniņi, jo citādi reizē ar dusmīgajiem ķepaiņiem slēpjas arī citi zvēri (tā mums gribās domāt) – vienīgā dzīvība, ko varēja manīt uz takas un  mežā bijām mēs, un putniņi.

Lai noturētos uz takas vadījāmies pēc kilometra atzīmēm un tādas pašas krāsas virziena atzīmēm. Jāsaka, ka cilvēkam, kas ir pārņemts ar mežu un svaigā gaisa apskurbis – tādam kā es :), ir viegli nokāpt no takas. Tas, protams, ir tāds subjektīvs viedoklis. :)

Pa ceļam nācās šķērsot pāris kalna upītes, kas traucās lejā radīdamas palielāku krāču cienīgu troksni. Lai arī salīdzinoši maziņas, taču tās ir pilnas ar nebeidzamu un apskaužamu enerģiju. Pie katras tādas upītes apstājāmies, lai pabaudītu to.

Tālāk taciņa mūs aizveda līdz pirmajām sniega pazīmēm, kur lauzījām galvu par to, kas tās par pēdām, kuras sniegā redzamas – tā kā lāča tās nevarētu būt, jo pārāk maziņas, varētu būt kaut kāds kalna kaķis vai varbūt vilks :) – tad ieraudzījām cilvēka pēdas un sapratām, ka satraukumam nav pamata, tas ir tikai cilvēka labākais draugs suns. :)

Dziedādami (Tā vismaz mums šķita. Iespējams, ka mēs vairāk līdzinājāmies maziem meža dīvainīšiem, kas mēģina atdarināt meža skaņas, nekā dziedātājiem. :) ) un baudīdami meža zaļumu mēs nonācām pie tā saucamā skata punkta jeb Point of Interest, kas izskatās kā tāds logs no meža biezokņa, caur kuru var redzēt citus blakus esošos kalnus, garām slīdošos mākoņus un mākoņus, kas ir zem mums.

Mazliet pabaudījām šo skatu, kas laikapstākļu dēļ bija mākoņos tīts, taču baudāms un turpinājām ceļu līdz nākamajam stāvajam kāpienam, kas gan nebija pat ceturtdaļa no kāpiena, kāds bija ceļa sākumā, un kalna upītes pārvarēšanu. Pirms mēs nonācām pie upītes saskārāmies ar labi daudz sniega, kas dažbrīd sakrita aiz botām. Šis ceļa posms bija nedaudz grūtāk izkāpelējams, taču interesants.

Pārvarot šo posmu, taka mūs izveda uz citu taciņu, kas veda tālāk kalnā. Izkāpjot uz takas sapratām, ka te sniega ir daudz vairāk nekā līdz šim mūsu ceļā redzēts, jo sniegs bija līdz ceļiem. Nonācām pie secinājuma, ka īsti bez papildlīdzekļiem (snowshoes) ceļu turpināt nevaram un mums nāksies griezties atpakaļ, jo īsti noturēties uz takas neiegrimstot sniegā nevar. Redzējām sniegā pēdas, kurās var sazīmēt snowshoe nospiedumu – kāds zināja, ko šajā gada laikā sagaidīt uz šīs takas. Tā nu mēs, nosoloties vasarā atgriezties (spriežot pēc aprakstiem un ieteikumiem, labākais laiks kad doties šo kalnu iekarot ir sākot no jūlija līdz septembrim), safotografējāmies un devāmies atpakaļ.

Atpakaļceļā apsēdāmies ieturēt pusdienas iepriekš minētajā skata punktā. Jāsaka, ka atkal pārliecinājāmies par to cik zaļš spēj būt Kanādas mežs – vienkārši fantastiski. Plus – pavasarim tuvojoties, krūmiem spraucas pumpuriņi un zaļas lapiņas.

Ejot pamanījām deguma pēdas – apdegušus stumbrus un krūmus  – , kas liek domāt, ka kādā nesenā pagātnē šeit ir bijis vērienīgs ugunsgrēks, jo apdegusī platība ir ļoti, ļoti liela. Mežs gan atkopjas un zaļais ir pārņēmis to, ļaujot noķert skaistus skatus, jo īpaši tad, kad saulīte apžēlojas un izspraucas cauri koku lapotnēm.

Šis kāpiens bija jauks un interesants – fizisko aktivitāšu netrūka. Pāris dienas pēc šī kāpiena ķermenis lika par sevi manīt, jo muskulīši sāpēja. Tas tikai norāda uz to, ka bez zvaniņu un snowshoues iegādes, biežāk kaut kas jādara lietas labā. ;)

Tas šai reizei arī viss. :)