Cascade Falls

Diena pirms Lieldienām bija ļoti saulaina un silta, tādēļ dienas otrajā pusē nolēmām, ka jādodas ieelpot svaigs gaiss. Tā nu nolēmām, ka jāapskatās netālajā pilsētas Mission teritorijā esošais ūdenskritums Cascade Falls (Cascade Falls Regional parkā). Parks, kurā atrodas šis ūdenskritums, vēl sezonai nav atvērts, tādēļ mašīnu nācās nolikt autostāvvietā pie parka un tālāk doties kājām. Parkā apskatei tiek paredzēta viena gara taka, kura sastāv no divām maziņākām. Taka ir nedaudz pastāva, tādēļ viena puse no tās, līdz skata punktam, ir izlikta ar pakāpieniem, taču atlikusī daļa ir, tā teikt, wild (mežonīga) un, ir uz pašu kāpēju sirdsapziņas. Gājiens līdz skata punktam prasa vien 10minūtes.

No skata punkta paveras skaists skats uz ūdenskritumu, kas vēlāk tā arī izrādījās kā no kaskādēm veidots – to tā, stāvot un skatoties no skata punkta, neredzēsi. :)

Apkārt skata punktam ir izveidots norobežojums, lai neviens necenstos izaicināt likteni, taču gan augstāk pa taku ejot, gan takas pašā sākumā šāda nožogojuma nav un ļoti viegli var piekļūt ūdenskritumam, un kalna upītei. Ņemot vērā, ka kalnos sniegs nav sācis lāgā kust, tad upītē ūdens nebija daudz, līdz ar to varējām pasēdēt uz saulē sasilušajiem akmeņiem.

Tā nu mēs abi izložņājām visur, kur varējām tikt pie ūdenskrituma un redzēt to, kas ir „aiz kadra”. Šis ūdenskritums esot iecienīts ekstrēmo sajūtu cienītājiem – lecot lejā no tā un nirstot ūdenskrituma izveidotajos baseinos.  :) Ūdenskritums ir apmēram 30m augsts.

Gan turpceļā, gan atpakaļ ceļā mums bija iespēja ievērtēt ievērojamu kalnu – Mt Baker. Skaisti! To var redzēt tikai skaistās, saulainās dienās un skats ir iespaidīgs. Jāsaka, ka bildē šo „iespaidīgs” neredzēsit, taču centīsimies to iemūžināt no labāka skata punkta.

Ceram ka esat izbaudījuši lieliskās Lieldienu brīvdienas un raibi nosvinējušies Lieldienas! :)

Līdz nākamai reizei!

Deep Cove, Quarry Rock

Dienā, kura saukta par Lielo piektdienu, kad visiem ir sākušās garās brīvdienas un ir fantastiski skaists laiks, mēs kopā ar Ditu dodamies iekarot kārtējo dabas taku.

Šī taka atrodas skaistā pilsētiņā ar nosaukumu Deep Cove, kas agrāk pazīta kā Deepwater (tiešais tulk. ‘Dziļais ūdens’). Tā atrodas kalna Seymour (Mount Seymour) pakājē un 13 km (8 jūdzes) attālumā no Vankūveras, ziemeļu virzienā. Deep Cove ir skaista pilsētiņa, ar vairākiem parkiem, kurus šoreiz neizstaigājām, jo tāds nebija mērķis.

Pati taka, pa kuru mēs devāmies uz Quarry Rock, tiek saukta par Deep Cove Quarry Rock Trail un ir daļa no 41 km garās dabas takas Baden-Powell Trail. Quarry Rock Trail ir 2 km gara un prasa nedaudz piepūles, lai nonāktu līdz vēlamajam punktam un atpakaļ. Tajā ir gan jāpārvar vairāki pakāpieni, gan jāizloca kājas palēkājot pa koku saknēm. Katrā ziņā, taka nav garlaicīga un ir interesanti gan turpceļā, gan atpakaļceļā.

Jāsaka, ka šoreiz mēs uz takas nebijām vienīgie, jo cilvēku bija ļoti daudz – gan tādi, kas centās spriņģot pa taku, gan tādi, kas lēnām čāpoja vai raitākā solītī gāja turp šurp, īpaši sevi neizaicinot. Acīmredzot sakaistais laiks liek visiem izbāzt savus degungalus saulītē un tiekties pie dabas.

Iepriekš nebijām skatījušies kāds izskatās tas Quarry Rock un, kas mūs tur sagaida, taču nonākot līdz šai vietai sapratu kādēļ cilvēki te ir tik daudz. :) Quarry Rock ir tāda kā daļa no klints, tāds kā milzīgs akmens uz kura uzkāpjot pār desmit cilvēciņiem, aptuveni zīmējas tas cik plats ir šis skata punkts. Šeit nekas nebija norobežots un cilvēki paši uz savu risku var sajusties kā kalnu kazas un lēkāt pa to – divi mazi puikas tā arī darīja. Brrr…, šermuļi gāja pār kauliem uz to skatoties, jo tur viegli var paslīdēt kāja un nokrist pārsimts metru zemāk.

No šīs vietas paveras ļoti jauks skats uz Vankūveru un Deep Cove Panorama parku. Lielais akmens bija labi iesilis un cilvēki uz tā apsēdušies un baudīdami sauli klačojās. Tā nu arī mēs izvēlējāmies jauku vietiņu, kur pavadīt kādu krietnāku laiku pļāpājot par šo un to. Vēlāk pakāpāmies vēl mazliet aukstāk uz vēl vienu  nenorobežotu skata punktu. Arī tur, baudīdami sauli bija sasēduši padaudz cilvēku. :)

Kāpienu pa šo taku nobeidzām ar pasēdēšanu Deep Cove Panorama parkā. :)Pēcāk mums abiem bija iespēja tuvāk iepazīties ar Edgaru (Ditas draugs) un kopā apskatīt vietējo pludmali Jericho Beach, kā arī to kā notiekas krabju un zivju ķeršana roņu uzraudzībā. :) Kā jau visur citur pasaulē arī šeit, lai makšķerētu ir nepieciešamas licences un labas zināšanas, kuru krabi vai zivtiņu likt spainīti, kuru ne. Šeit varot nomakšķerēt arī mazās haizivis – to es gribētu redzēt. :) Visu šo trādirīdi novēro roņi, kas ir iemanījušies izķeksēt gaļu no krabju lamatām. Kā saprotams, tad copermaņiem tas nemaz neiet pie sirds. :)

Atpakaļceļā mēs izbraucām cauri University of British Columbia (UBC) ciematiņam un apskatījām turpat blakus esošo nūdistu pludmali Wreck Beach. Universitātes ciematiņš ir iespaidīgs. Pludmali gribētos saukt par vienu no bohēmistu un studentu svētvietām. Kāpiens līdz tai ir pagarš un dikti stāvs – kaut kas līdzīgs kā Jūrkalnes stāvkrasts x 2. Atpakaļ ceļā vajaga domāt uzmundrinošas domas, tad raitāk kāpsies pa kāpnēm augšā. :)

Diemžēl mums nav daudz bilžu no šī braucienu – tā teikt baudījām mirkli. :)
Tā bija viena brīnišķīga diena!

Paldies Ditai un Edgaram! :)

Alouette Mountain Trail

Vienā jaukā dienā sadomājām, ka jāpievārē ir kāds kalns. Sēdējām un domājām līdz nonācām pie secinājuma, ka simpātisks skats paveras no Alouette kalna, kas atrodas Golden Ears provinciālajā parkā. Izvēli izdarījām vadoties pēc fotofiksētiem skaistiem skatiem Trail Peak mājaslapā. Tā nu Pēteris uztapināja (lasīt izdrukāja) karti, tajā atzīmēja ceļu no kura vēlams nenovirzīties, un 28.martā devāmies ceļā.

Diena šķita nedaudz apmākusies un mazliet līņāja, taču ņemot vērā, ka agri no rīta izbraucām, tad ticējām, ka diena skaidrosies. Drošības pēc līdzi paņēmās mobils lietussardziņš, kas varētu pasargāt mūsu frizūras. :) Jāsaka, ka laikapstākļi īpaši nemainījās… Taču tas nebija traucēklis mūsu apņēmībai. :)

Šķērsojot parka teritoriju nācās nedaudz pavizināties gar kalna pakāji līdz nonācām stāvvietā, kas atradās līdzās meža ieskautam ezeriņam.

Devāmies meklēt vajadzīgās takas sākumu Alouette Mountain trail un sākām savu ceļu. Vēl īsti neuzsākuši kāpienu sapratām, ka iesākumā nāksies čāpot pa visai pastāvu „taciņu”. Kāpjot ik pēc pāris simts metriem apstājāmies ievilkt elpu, jo citādi varētu gadīties ripot no kalniņa lejiņā. :) Bijām pamatoti priecīgi, kad pienāca brīdis kurā tika sasniegts ceļa posms (1.2km), kad taka vairs nav stāva un nav jāpieliek lielas pūles, lai ceļu turpinātu.

 

Ievērojot bažīgu ļaužu brīdinājumus, ka mežā varētu uzskriet kādam dikti dusmīgam ķepainim, pa ceļam gan skaļi runājāmies, gan dziedājām, gan sitām plaukstas. Beigās pienācām pie secinājuma, ka mums ir nepieciešami zvaniņi, jo citādi reizē ar dusmīgajiem ķepaiņiem slēpjas arī citi zvēri (tā mums gribās domāt) – vienīgā dzīvība, ko varēja manīt uz takas un  mežā bijām mēs, un putniņi.

Lai noturētos uz takas vadījāmies pēc kilometra atzīmēm un tādas pašas krāsas virziena atzīmēm. Jāsaka, ka cilvēkam, kas ir pārņemts ar mežu un svaigā gaisa apskurbis – tādam kā es :), ir viegli nokāpt no takas. Tas, protams, ir tāds subjektīvs viedoklis. :)

Pa ceļam nācās šķērsot pāris kalna upītes, kas traucās lejā radīdamas palielāku krāču cienīgu troksni. Lai arī salīdzinoši maziņas, taču tās ir pilnas ar nebeidzamu un apskaužamu enerģiju. Pie katras tādas upītes apstājāmies, lai pabaudītu to.

Tālāk taciņa mūs aizveda līdz pirmajām sniega pazīmēm, kur lauzījām galvu par to, kas tās par pēdām, kuras sniegā redzamas – tā kā lāča tās nevarētu būt, jo pārāk maziņas, varētu būt kaut kāds kalna kaķis vai varbūt vilks :) – tad ieraudzījām cilvēka pēdas un sapratām, ka satraukumam nav pamata, tas ir tikai cilvēka labākais draugs suns. :)

Dziedādami (Tā vismaz mums šķita. Iespējams, ka mēs vairāk līdzinājāmies maziem meža dīvainīšiem, kas mēģina atdarināt meža skaņas, nekā dziedātājiem. :) ) un baudīdami meža zaļumu mēs nonācām pie tā saucamā skata punkta jeb Point of Interest, kas izskatās kā tāds logs no meža biezokņa, caur kuru var redzēt citus blakus esošos kalnus, garām slīdošos mākoņus un mākoņus, kas ir zem mums.

Mazliet pabaudījām šo skatu, kas laikapstākļu dēļ bija mākoņos tīts, taču baudāms un turpinājām ceļu līdz nākamajam stāvajam kāpienam, kas gan nebija pat ceturtdaļa no kāpiena, kāds bija ceļa sākumā, un kalna upītes pārvarēšanu. Pirms mēs nonācām pie upītes saskārāmies ar labi daudz sniega, kas dažbrīd sakrita aiz botām. Šis ceļa posms bija nedaudz grūtāk izkāpelējams, taču interesants.

Pārvarot šo posmu, taka mūs izveda uz citu taciņu, kas veda tālāk kalnā. Izkāpjot uz takas sapratām, ka te sniega ir daudz vairāk nekā līdz šim mūsu ceļā redzēts, jo sniegs bija līdz ceļiem. Nonācām pie secinājuma, ka īsti bez papildlīdzekļiem (snowshoes) ceļu turpināt nevaram un mums nāksies griezties atpakaļ, jo īsti noturēties uz takas neiegrimstot sniegā nevar. Redzējām sniegā pēdas, kurās var sazīmēt snowshoe nospiedumu – kāds zināja, ko šajā gada laikā sagaidīt uz šīs takas. Tā nu mēs, nosoloties vasarā atgriezties (spriežot pēc aprakstiem un ieteikumiem, labākais laiks kad doties šo kalnu iekarot ir sākot no jūlija līdz septembrim), safotografējāmies un devāmies atpakaļ.

Atpakaļceļā apsēdāmies ieturēt pusdienas iepriekš minētajā skata punktā. Jāsaka, ka atkal pārliecinājāmies par to cik zaļš spēj būt Kanādas mežs – vienkārši fantastiski. Plus – pavasarim tuvojoties, krūmiem spraucas pumpuriņi un zaļas lapiņas.

Ejot pamanījām deguma pēdas – apdegušus stumbrus un krūmus  – , kas liek domāt, ka kādā nesenā pagātnē šeit ir bijis vērienīgs ugunsgrēks, jo apdegusī platība ir ļoti, ļoti liela. Mežs gan atkopjas un zaļais ir pārņēmis to, ļaujot noķert skaistus skatus, jo īpaši tad, kad saulīte apžēlojas un izspraucas cauri koku lapotnēm.

Šis kāpiens bija jauks un interesants – fizisko aktivitāšu netrūka. Pāris dienas pēc šī kāpiena ķermenis lika par sevi manīt, jo muskulīši sāpēja. Tas tikai norāda uz to, ka bez zvaniņu un snowshoues iegādes, biežāk kaut kas jādara lietas labā. ;)

Tas šai reizei arī viss. :)

Golden Ears

Gandriz divas nedelas atpakal, pratojot par to, ko varetu apmeklet un apskatit, nonacam pie secinajuma, ka ir jadodas uz Golden Ears provincialo parku. Janem vera, ka neskatoties uz to, ka dabas taku BC ir loti daudz tikai dažas no tam ir pieejamas šaja gada laika.

Pastaigai pa Golden Ears provincialo parku, izvelejamies nelielu (5.5km) dabas taku, kas aizved lidz Gold Creek Falls. Jau iepriekš atvainojamies lasitajiem, mums šoreiz bija par maz laika un bildes no paša Gold Creek Falls nav izdevušas, tapec vasara atgriezisimies tur. Laika savukart bija tik maz, jo no majam izbraucam diezgan velu un parka vel joprojam speka bija ziemas sezonas darba laiks, kas nozime, ka to sledz 17:30. Dabas takas sakums, savukart, ir 10km no vartiem, tapec šaja gadijuma nebutu bijis isti pratigi atstat mašinu pirms ieejas, un doties ar kajam lidz tai.

Atgriežoties pie musu pastaigas pa Kanadas dabas takam, ši viennozimigi ir domata tadam svetdienas izbraucienam, jo ta ir viegli izstaigajama un ved caur mežu, kas lauj izbaudit vietejo mežu burvigumu un ieelpot svaigo gaisu.

Runājot par mežiem tie izskatās ļoti interesanti šeit – apsūnojuši un apauguši ar papardēm, daudz citādāki nekā Latvijā, kam par iemeslu varētu būt relatīvi mitrais klimats.

Ņemot vērā, ka apkārtne, kurā pastaigājāmies ir kalnu pakājē, tad arī mežā ir iespējams sastapt kādu pamatīgāku akmens gabalu. :)

Takas vidus daļā ceļš sāk vīties gar nelielu kalnu upīti, kā arī paver skatu uz sniegotajiem kalniem – neskatoties uz to, ka ielejā sniega nav un dažviet pat gandrīz nav bijis, dažu kalnu galotnes ir ļoti baltas.

Tālāk dodoties jau nonācām tuvāk pašai upītei, kura šobrīd ir diezgan sekla, tomēr pēc mēneša vai pusotra tā varētu diezgan spēcīgi pieņemties spēkā, jo sniegs kalnos vēl tikai sāks kust un tad būs īstais laiks, lai apmeklētu ūdenskritumus. Līdz tam ir iespēja palēkāt pa akmeņiem un pavisam tuvu piekāpt  upītes krācēm.

Protams, ka relatīvi zemais ūdens līmenis kalnu upītei nav šķērslis, lai sagrieztu ūdeni baltu. Daba savu spēku nekautrēsies parādīt – un kāpēc gan lai viņa to nedarītu? :)

Tas šajā reizē arī viss, nākošajā ierakstā centīsimies pastāstīt par to, kā mums gāja ar  jau pieminēto kalnu virsotņu iekarošanu.

P.S. Nevienu pekaini neredzējām – uz sviestmaizēm neatsaucās. :)

Vankūveras skati

Vakar, kopā ar Ditu, devāmies nelielā pastaigā pa Vankūveru vai precīzāk, nelielu pilsētas daļu. Kārtējo reizi nonācām pie secinājuma, ka tā ir brīnišķīga pilsēta. Protams, tā nav lēta utt., un par skaistām lietām parasti ir jāmaksā.
Nemelošu, ja teikšu, ka Dace ir iemīlējusies šajā pilsētā un viņai tā ārkārtīgi patīk - tā ir skaista, tīra un sakopta. Kā jau katrā pilsētā arī šajā ir savi „jauki” rajoniņi, bet ne par to šoreiz ir stāsts.
Esot Kanādā, nākas secināt, ka vienā foto viss, ko gribētos parādīt neietilpts, tāpēc šodien piedāvājam apskatei vairākus Vankūveras pilsētas panorāmas skatus, kas tapuši vakar, pastaigas laikā.



Lai apskatītu foto pilnā izmērā spied šeit.



Lai apskatītu foto pilnā izmērā spied šeit.



Lai apskatītu foto pilnā izmērā spied šeit.



Lai apskatītu foto pilnā izmērā spied šeit.

Ceram, ka arī Jums ir radies kaut neliels iespaids par to, ko vakar redzējām.
P.S. Vakar bija viena no saulainākajām dienām, ko esam šeit piedzīvojuši.