Sākam kravāt ceļasomas

Brīžiem, kad domājām par to, kā būs, kad būs, tad viss likās vēl tik tālu un nereāli. Tobrīd vēl šķita, ka laiks būtiski velkas, bet tagad. Tagad maisam gals ir vaļā. Šodien varam oficiāli sākt kravāt ceļa somas, jo datums, kurā izlidojam ir nosprausts.

Tagad tas ir skaidri zināms, biļetes ir rezervētas un beidzot varam atbildēt uz jautājumiem, kā: „Kad brauksiet projām?”. Atbilde: „9.martā”. Pirmais nelielais pārlidojums ir uz laimīgo zemi Angliju, kuras teritorijā uzturēsimies un pavadīsim nieka 20h. Šajā sakarā jau jāsāk gatavot nodarbošanās plāns. Pēc tam, kad pietiekošā apjomā būsim izbaudījuši lidostu (20h...) mūs sagaida tiešais lidojums uz Vankūveru, Britu Kolumbiju, Kanādā.

Plāns ļoti vienkāršs vai ne? Tomēr šobrīd jāsāk lēnām apzināties, ka tās ir tikai mazliet vairāk, kā 3 nedēļas. Un mana pēdējā darba diena ir 8.martā. Tātad beidzu darbu, sakrāmējam koferus un nākošā rītā lidojam prom. Man patīk tāds variants!

Šobrīd aktuālākie jautājumi ir lietu, kas netiks ņemtas līdzi pārdošana, atdošanu, nodošanu – ritenis, galds, maršrutētājs un vēl šādi tādi sīkumi, kurus plānots atdot bez maksas – seko līdzi iespējams atradīsi kaut ko sev.

Bez tam ir jāpaspēj nokārtot dažādas formalitātes un pārtulkot dokumenti. Domāju, ka tam visam nevajadzētu sagādāt problēmas, bet ko var zināt, ne jau vienmēr viss notiek kā plānojam, bet gan kā tam ir jānotiek.

Vai ir satraukums? Protams, ka ir, kā tad bez tā iztikt?! Bet tas ir vairāk tāds kā patīkams satraukums, ka lietas virzās uz priekšu un virzās neiedomājamos tempos, kas veicina satraukuma pakāpi.