Dīvainas sajūtas

Pēdējās dienās mani pārņem dažādas sajūtas, vienubrīd ir neizmērojams prieks par to, ka tūlīt, tūlīt būs tas ilgi kārotais notikums un citā brīdī tāds, kā neliels drebulis par to kā būs Kanādā. Vēl saasinātākas emocijas kļūst pēc tam, kad ar draugiem ir aizvadīta kārtējā pasēdēšana un tu 4 no rīta saproti, ka tas drīz vairs nebūs iespējams vai vismaz nebūs iespējams tik vienkārši.

Skaidrs ir tikai viens, jo vecāki mēs kļūstam, jo mazāk laiks tiek pavadīts kopā ar draugiem. Katram sāk veidoties sava patstāvīgā dzīve, ģimene. Skatoties no pozitīvās puses tikšanās būs retākas, tomēr kvalitātes ziņā augstvērtīgākas.

Atgriežoties pie sajūtām jāsecina, ka Kanāda man nav nekas svešs, tomēr šoreiz tas ir citādāk. Ja parasti biju tūrists, tad tagad pārceļos uz dzīvi, un tas nozīmē, ka ir jādomā par daudzām lietām, par kurām iepriekš nebija jāuztraucas. Primitīvākā, protams, no tām visām ir darbs, jo bez darba īsti dzīvošanas nav, ir tikai eksistēšana.

Trakākais ir tas, ka jau kādas pāris nedēļas cenšos saņemties, sapurināt sevi un uzrakstīt savu resume (CV), tomēr līdz galam tas nav izdevies. Tas ir dīvains motivācijas trūkums neskatoties uz to, ka līdz šim viss ir darīts pēc iespējas ātrāk. Tagad ir palicis tikai pārkāpt astei, un tas acīmredzot ir smagākais, bet es to izdarīšu!

Šobrīd es skaitu dienas, jo man gribās ātrāk pabeigt to, ko daru un doties tālāk. Gribās ātrāk izkāpt no lidmašīnas Vankūverā un ieraudzīt kalnus. Man to visu gribās, neskatoties uz visām sajūtām, kas šobrīd ir.