Atceroties 2010.gada Vankūveras ziemas olimpiskās spēles, precīzāk, atklāšanas ceremoniju, man atmiņā dziļi iespiedās Shane Koyczan gara darbs We are more, tiesa olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā tika izmantota īsā versija, bet Jums piedāvāju noklausīties pilno versiju. Ja gadījumā ir grūti saprast, kas tiek teikts, pilnais teksts pieejams šeit.
We are more viennozīmīgi ir spēcīgs darbs, kas izsaka tieši to, ko es saredzu Kanādā, iespējas un izaicinājumus - „We dream so big…”, kam seko vēl spēcīgāka frāze „We are the true north strong and free and what’s more is that we didn’t just say it we made it be”. Man patīk!
February 27, 2011
February 25, 2011
Kāpēc Kanāda? Kāpēc prom?
Pēdējā laikā saņemu daudz jautājumus par to, kāpēc tieši uz Kanādu.
Atbilde šajā gadījumā ir vienkārša, bet nav paskaidrojama vienā teikumā,
lai gan stipri neiedziļinoties tā skanētu šādi: „Nav Eiropa un nav
sala, ir Ziemeļamerika, tomēr nav ASV”. Protams, neiedziļinoties pašā
lietas būtībā ir grūti saprast, kāpēc ir jāperas tāds gaisa gabals. Bet
paplašinot augstāk minēto atbildi tas varētu būt apmēram tā.
Nav Eiropa - noteikti tāpēc, ka neesmu ES fans, neesmu arī noliedzējs, tomēr mūsu iespējas ietekmēt likumus tajā ir visnotaļ niecīgas līdz ar to arī dalības lietderīgums ir apšaubāms, protams, katram sliktumam ir savs labums un otrādāk – nauda renovācijām, projektu naudas, zinātnes attīstības atbalsta projekti utt. Svarīgi ir arī tas, ka Eiropa savā būtībā man liekas mazliet ierūsējusi, tā nav progresīva savā būtībā, tajā ir gadsimtiem vecas iestrādnes, kas tā arī nav mainījušās daudzos jautājumos – varbūt kāds man nepiekritīs un tas ir normāli, jo tās ir manas personīgās domas un mans viedoklis.
Nav sala, nav ASV - ir vietas, kuras man noteikti gribētos apmeklēt, kuras gribētos apceļot – ņemot vērā faktu, ka daba nekur nav vienāda un katrā valstij un teritorijai ir sava kultūra, bet lai dzīvotu – diez vai. Katram ir savs un manī pagaidām nav radusies vēlēšanās dzīvot ne uz salas ne ASV. Uz salām vēl parasti ir tā dīvainība ar braukšanu ceļa nepareizajā pusē – šo lūk es nesaprotu, no sērijas „Think Different” vai kā?!
Ir Ziemeļamerika - tā mani ir vienmēr uzrunājusi, kā liela progresīva un dzīvības pilna vieta, tieši šajā gadījumā es vairāk domāju par Kanādu – vieta, kur satiekas dažādas kultūras, tās var miermīlīgi līdz pastāvēt un viena no otras paņemt labāko, tādā veidā attīstoties un paplašinot viens otra redzesloku. Man Kanāda asociējās ar brīvību, kur brīvība savukārt ar lielu un neskartu dabu, kas liek tev sajusties vājam un redzēt lietas citā perspektīvā.
Man patīk sajūta, kas tev liek saprast, ka uz dabas fona tu es nevarīgs, nerunājot par visumu. Tā dod iespēju augt un attīstīties, kas, manuprāt, ir svarīgākais cilvēka dzīvē – nestāvēt uz vietas. Protams, ir daudzas lietas, kuras nespējam kontrolēt, bet tas nenozīmē, ka mums ir jāpadodas un jāstāv uz vietas, jāraud.
Es domāju, ka mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai nodzīvotu savu dzīvi pēc iespējas kvalitatīvāk, bet tas jau ir jautājums, kas vairāk saistīts ar katra indivīda ambīcijām – ja cilvēks ir laimīgs tur, kur viņš ir un dara to ko viņš vēlās, tad viss ir Ok. Mums tā nav, tāpēc mēs vēlamies pierādīt sevi, necerot, ka kāds mums visu ieliks mutē ar zelta karotīti. Mēs neesam gatavi samierināties un neko nedarot čīkstēt par to cik ir slikti. Mēs esam gatavi pieņemt izaicinājumus.
Runājot par aizbraukšanas jautājumu – domāju, ka mūsdienās tā ir katra cilvēka brīva izvēle dzīvot Latvijā, Anglijā, ASV vai kādā citā valstī, ja viņš ir laimīgs tad viss ir kārtībā. Savukārt valsts, kā organizatoriskās struktūras uzdevums būtu rūpēties par saviem iedzīvotājiem neskatoties uz to vai viņi ir latvieši, krievi, balti vai melni. Ja valsts pierādīs, ka viņi rūpējās par saviem iedzīvotājiem un domā arī par tiem, būs vairāk cilvēku, kas vēlēsies savi saukt par latviešiem un dzīvot šajā valstī – neatkarīgi no viņu tautības. Kanādā, piemēra, daudzi sevi uzskata par kanādiešiem neskatoties uz to vai viņu tautība ir indieši, ķīnieši, angļi vai arābi.Viela pārdomām.
Nav Eiropa - noteikti tāpēc, ka neesmu ES fans, neesmu arī noliedzējs, tomēr mūsu iespējas ietekmēt likumus tajā ir visnotaļ niecīgas līdz ar to arī dalības lietderīgums ir apšaubāms, protams, katram sliktumam ir savs labums un otrādāk – nauda renovācijām, projektu naudas, zinātnes attīstības atbalsta projekti utt. Svarīgi ir arī tas, ka Eiropa savā būtībā man liekas mazliet ierūsējusi, tā nav progresīva savā būtībā, tajā ir gadsimtiem vecas iestrādnes, kas tā arī nav mainījušās daudzos jautājumos – varbūt kāds man nepiekritīs un tas ir normāli, jo tās ir manas personīgās domas un mans viedoklis.
Nav sala, nav ASV - ir vietas, kuras man noteikti gribētos apmeklēt, kuras gribētos apceļot – ņemot vērā faktu, ka daba nekur nav vienāda un katrā valstij un teritorijai ir sava kultūra, bet lai dzīvotu – diez vai. Katram ir savs un manī pagaidām nav radusies vēlēšanās dzīvot ne uz salas ne ASV. Uz salām vēl parasti ir tā dīvainība ar braukšanu ceļa nepareizajā pusē – šo lūk es nesaprotu, no sērijas „Think Different” vai kā?!
Ir Ziemeļamerika - tā mani ir vienmēr uzrunājusi, kā liela progresīva un dzīvības pilna vieta, tieši šajā gadījumā es vairāk domāju par Kanādu – vieta, kur satiekas dažādas kultūras, tās var miermīlīgi līdz pastāvēt un viena no otras paņemt labāko, tādā veidā attīstoties un paplašinot viens otra redzesloku. Man Kanāda asociējās ar brīvību, kur brīvība savukārt ar lielu un neskartu dabu, kas liek tev sajusties vājam un redzēt lietas citā perspektīvā.
Man patīk sajūta, kas tev liek saprast, ka uz dabas fona tu es nevarīgs, nerunājot par visumu. Tā dod iespēju augt un attīstīties, kas, manuprāt, ir svarīgākais cilvēka dzīvē – nestāvēt uz vietas. Protams, ir daudzas lietas, kuras nespējam kontrolēt, bet tas nenozīmē, ka mums ir jāpadodas un jāstāv uz vietas, jāraud.
Es domāju, ka mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai nodzīvotu savu dzīvi pēc iespējas kvalitatīvāk, bet tas jau ir jautājums, kas vairāk saistīts ar katra indivīda ambīcijām – ja cilvēks ir laimīgs tur, kur viņš ir un dara to ko viņš vēlās, tad viss ir Ok. Mums tā nav, tāpēc mēs vēlamies pierādīt sevi, necerot, ka kāds mums visu ieliks mutē ar zelta karotīti. Mēs neesam gatavi samierināties un neko nedarot čīkstēt par to cik ir slikti. Mēs esam gatavi pieņemt izaicinājumus.
Runājot par aizbraukšanas jautājumu – domāju, ka mūsdienās tā ir katra cilvēka brīva izvēle dzīvot Latvijā, Anglijā, ASV vai kādā citā valstī, ja viņš ir laimīgs tad viss ir kārtībā. Savukārt valsts, kā organizatoriskās struktūras uzdevums būtu rūpēties par saviem iedzīvotājiem neskatoties uz to vai viņi ir latvieši, krievi, balti vai melni. Ja valsts pierādīs, ka viņi rūpējās par saviem iedzīvotājiem un domā arī par tiem, būs vairāk cilvēku, kas vēlēsies savi saukt par latviešiem un dzīvot šajā valstī – neatkarīgi no viņu tautības. Kanādā, piemēra, daudzi sevi uzskata par kanādiešiem neskatoties uz to vai viņu tautība ir indieši, ķīnieši, angļi vai arābi.Viela pārdomām.
February 21, 2011
Dīvainas sajūtas
Pēdējās dienās mani pārņem dažādas sajūtas, vienubrīd ir neizmērojams prieks par to, ka tūlīt, tūlīt būs tas ilgi kārotais notikums un citā brīdī tāds, kā neliels drebulis par to kā būs Kanādā. Vēl saasinātākas emocijas kļūst pēc tam, kad ar draugiem ir aizvadīta kārtējā pasēdēšana un tu 4 no rīta saproti, ka tas drīz vairs nebūs iespējams vai vismaz nebūs iespējams tik vienkārši.
Skaidrs ir tikai viens, jo vecāki mēs kļūstam, jo mazāk laiks tiek pavadīts kopā ar draugiem. Katram sāk veidoties sava patstāvīgā dzīve, ģimene. Skatoties no pozitīvās puses tikšanās būs retākas, tomēr kvalitātes ziņā augstvērtīgākas.
Atgriežoties pie sajūtām jāsecina, ka Kanāda man nav nekas svešs, tomēr šoreiz tas ir citādāk. Ja parasti biju tūrists, tad tagad pārceļos uz dzīvi, un tas nozīmē, ka ir jādomā par daudzām lietām, par kurām iepriekš nebija jāuztraucas. Primitīvākā, protams, no tām visām ir darbs, jo bez darba īsti dzīvošanas nav, ir tikai eksistēšana.
Trakākais ir tas, ka jau kādas pāris nedēļas cenšos saņemties, sapurināt sevi un uzrakstīt savu resume (CV), tomēr līdz galam tas nav izdevies. Tas ir dīvains motivācijas trūkums neskatoties uz to, ka līdz šim viss ir darīts pēc iespējas ātrāk. Tagad ir palicis tikai pārkāpt astei, un tas acīmredzot ir smagākais, bet es to izdarīšu!
Šobrīd es skaitu dienas, jo man gribās ātrāk pabeigt to, ko daru un doties tālāk. Gribās ātrāk izkāpt no lidmašīnas Vankūverā un ieraudzīt kalnus. Man to visu gribās, neskatoties uz visām sajūtām, kas šobrīd ir.
Skaidrs ir tikai viens, jo vecāki mēs kļūstam, jo mazāk laiks tiek pavadīts kopā ar draugiem. Katram sāk veidoties sava patstāvīgā dzīve, ģimene. Skatoties no pozitīvās puses tikšanās būs retākas, tomēr kvalitātes ziņā augstvērtīgākas.
Atgriežoties pie sajūtām jāsecina, ka Kanāda man nav nekas svešs, tomēr šoreiz tas ir citādāk. Ja parasti biju tūrists, tad tagad pārceļos uz dzīvi, un tas nozīmē, ka ir jādomā par daudzām lietām, par kurām iepriekš nebija jāuztraucas. Primitīvākā, protams, no tām visām ir darbs, jo bez darba īsti dzīvošanas nav, ir tikai eksistēšana.
Trakākais ir tas, ka jau kādas pāris nedēļas cenšos saņemties, sapurināt sevi un uzrakstīt savu resume (CV), tomēr līdz galam tas nav izdevies. Tas ir dīvains motivācijas trūkums neskatoties uz to, ka līdz šim viss ir darīts pēc iespējas ātrāk. Tagad ir palicis tikai pārkāpt astei, un tas acīmredzot ir smagākais, bet es to izdarīšu!
Šobrīd es skaitu dienas, jo man gribās ātrāk pabeigt to, ko daru un doties tālāk. Gribās ātrāk izkāpt no lidmašīnas Vankūverā un ieraudzīt kalnus. Man to visu gribās, neskatoties uz visām sajūtām, kas šobrīd ir.
February 16, 2011
Nakts lidostā
Jāsāk ar to, ka internetā ir spēks, un ja to māk izmantot tad ir milzum lielas iespējas, bet ne par to ir šis ieraksts, bet gan par gulēšanu lidostā.
Kā jau minēju iepriekš, tad mums lidostā ir plānots pavadīt ne mazums stundas un lielu daļu no tām arī nakts laikā - nakts būs jāpavada lidostā. Ņemot vērā, ka mums tā ir jauna pieredze un iepriekš neesam daudz ceļojuši ar lidmašīnām, kur nu vēl palikuši pa nakti lidostā.
Atgriežoties pie tā, ka internetā ir spēks vakar vakarā nolēmu, ka jāveic neliela izpēte, kā ir ar gulēšanu/palikšanu Londonas Gatwick lidostā un uzgāju lielisku lapu „The Budget Traveller Guide to Sleeping in Airports”, kurā cilvēki, kas izbaudījuši pieredzi nakšņot lidostā, dalās savā pieredzē, norādot uz labākām un sliktākām vietām, kur nakšņot. Jāatzīst, ka vairākums norāda, South terminal ir piemērotāka vieta nakšņošanai, kas arī mūsu gadījumā ir terminālis, kurā ielidojam no Rīgas un izlidojam uz Vankūveru. Kopumā atsauksmes ir ļoti labas līdz ar to šajā ziņā nav par ko satraukties.
Tiesa stāsti, kas publicēti ir gan pozitīvi, gan negatīvi. Viens ir lieliski izgulējies un atpūties, cits tajā pašā lidostā ir ticis apzagts. Man personīgi būtu diezgan bailīgi gulēt, ja līdzi ir dators vai fotokamera un citas vērtīgas lietas – negribētos, lai kāds tās „aizņemtos”.
Par mūsu pieredzi noteikti arī būs kāds, kā sacīt „live” ieraksts no lidostas, tāpēc sekojiet mums līdzi šeit un twitterī, kā izmantojiet iespēju un pierakstieties uz ziņu saņemšanu e-pasta.
P.S. Šobrīd tiek pētīti iespējamie bezmaksas i-neta piekļuves punkti. Maksāt 20$ negribās.
Kā jau minēju iepriekš, tad mums lidostā ir plānots pavadīt ne mazums stundas un lielu daļu no tām arī nakts laikā - nakts būs jāpavada lidostā. Ņemot vērā, ka mums tā ir jauna pieredze un iepriekš neesam daudz ceļojuši ar lidmašīnām, kur nu vēl palikuši pa nakti lidostā.
Atgriežoties pie tā, ka internetā ir spēks vakar vakarā nolēmu, ka jāveic neliela izpēte, kā ir ar gulēšanu/palikšanu Londonas Gatwick lidostā un uzgāju lielisku lapu „The Budget Traveller Guide to Sleeping in Airports”, kurā cilvēki, kas izbaudījuši pieredzi nakšņot lidostā, dalās savā pieredzē, norādot uz labākām un sliktākām vietām, kur nakšņot. Jāatzīst, ka vairākums norāda, South terminal ir piemērotāka vieta nakšņošanai, kas arī mūsu gadījumā ir terminālis, kurā ielidojam no Rīgas un izlidojam uz Vankūveru. Kopumā atsauksmes ir ļoti labas līdz ar to šajā ziņā nav par ko satraukties.
Tiesa stāsti, kas publicēti ir gan pozitīvi, gan negatīvi. Viens ir lieliski izgulējies un atpūties, cits tajā pašā lidostā ir ticis apzagts. Man personīgi būtu diezgan bailīgi gulēt, ja līdzi ir dators vai fotokamera un citas vērtīgas lietas – negribētos, lai kāds tās „aizņemtos”.
Par mūsu pieredzi noteikti arī būs kāds, kā sacīt „live” ieraksts no lidostas, tāpēc sekojiet mums līdzi šeit un twitterī, kā izmantojiet iespēju un pierakstieties uz ziņu saņemšanu e-pasta.
P.S. Šobrīd tiek pētīti iespējamie bezmaksas i-neta piekļuves punkti. Maksāt 20$ negribās.
February 15, 2011
Sākam kravāt ceļasomas
Brīžiem, kad domājām par to, kā būs, kad būs, tad viss likās vēl tik
tālu un nereāli. Tobrīd vēl šķita, ka laiks būtiski velkas, bet tagad.
Tagad maisam gals ir vaļā. Šodien varam oficiāli sākt kravāt ceļa somas,
jo datums, kurā izlidojam ir nosprausts.
Tagad tas ir skaidri zināms, biļetes ir rezervētas un beidzot varam atbildēt uz jautājumiem, kā: „Kad brauksiet projām?”. Atbilde: „9.martā”. Pirmais nelielais pārlidojums ir uz laimīgo zemi Angliju, kuras teritorijā uzturēsimies un pavadīsim nieka 20h. Šajā sakarā jau jāsāk gatavot nodarbošanās plāns. Pēc tam, kad pietiekošā apjomā būsim izbaudījuši lidostu (20h...) mūs sagaida tiešais lidojums uz Vankūveru, Britu Kolumbiju, Kanādā.
Plāns ļoti vienkāršs vai ne? Tomēr šobrīd jāsāk lēnām apzināties, ka tās ir tikai mazliet vairāk, kā 3 nedēļas. Un mana pēdējā darba diena ir 8.martā. Tātad beidzu darbu, sakrāmējam koferus un nākošā rītā lidojam prom. Man patīk tāds variants!
Šobrīd aktuālākie jautājumi ir lietu, kas netiks ņemtas līdzi pārdošana, atdošanu, nodošanu – ritenis, galds, maršrutētājs un vēl šādi tādi sīkumi, kurus plānots atdot bez maksas – seko līdzi iespējams atradīsi kaut ko sev.
Bez tam ir jāpaspēj nokārtot dažādas formalitātes un pārtulkot dokumenti. Domāju, ka tam visam nevajadzētu sagādāt problēmas, bet ko var zināt, ne jau vienmēr viss notiek kā plānojam, bet gan kā tam ir jānotiek.
Vai ir satraukums? Protams, ka ir, kā tad bez tā iztikt?! Bet tas ir vairāk tāds kā patīkams satraukums, ka lietas virzās uz priekšu un virzās neiedomājamos tempos, kas veicina satraukuma pakāpi.
Tagad tas ir skaidri zināms, biļetes ir rezervētas un beidzot varam atbildēt uz jautājumiem, kā: „Kad brauksiet projām?”. Atbilde: „9.martā”. Pirmais nelielais pārlidojums ir uz laimīgo zemi Angliju, kuras teritorijā uzturēsimies un pavadīsim nieka 20h. Šajā sakarā jau jāsāk gatavot nodarbošanās plāns. Pēc tam, kad pietiekošā apjomā būsim izbaudījuši lidostu (20h...) mūs sagaida tiešais lidojums uz Vankūveru, Britu Kolumbiju, Kanādā.
Plāns ļoti vienkāršs vai ne? Tomēr šobrīd jāsāk lēnām apzināties, ka tās ir tikai mazliet vairāk, kā 3 nedēļas. Un mana pēdējā darba diena ir 8.martā. Tātad beidzu darbu, sakrāmējam koferus un nākošā rītā lidojam prom. Man patīk tāds variants!
Šobrīd aktuālākie jautājumi ir lietu, kas netiks ņemtas līdzi pārdošana, atdošanu, nodošanu – ritenis, galds, maršrutētājs un vēl šādi tādi sīkumi, kurus plānots atdot bez maksas – seko līdzi iespējams atradīsi kaut ko sev.
Bez tam ir jāpaspēj nokārtot dažādas formalitātes un pārtulkot dokumenti. Domāju, ka tam visam nevajadzētu sagādāt problēmas, bet ko var zināt, ne jau vienmēr viss notiek kā plānojam, bet gan kā tam ir jānotiek.
Vai ir satraukums? Protams, ka ir, kā tad bez tā iztikt?! Bet tas ir vairāk tāds kā patīkams satraukums, ka lietas virzās uz priekšu un virzās neiedomājamos tempos, kas veicina satraukuma pakāpi.
February 14, 2011
Izaicinājums ir pieņemts
Jauns izaicinājums ir pieņemts. Vai mums par to vajadzētu priecāties?
Domāju, ka noteikti! Es vienmēr esmu bijis reālistiski optimistisks
domājot, ka viss, kas notiek, notiek uz labu un no visa, kas notiek mums
būtu nepieciešams gūt maksimālo labumu, un šodien es jūtu ka priekšā
mums ir lieliska pieredzes iegūšanas iespēja, kas dzīvē viennozīmīgi
noderēs.
Tiesa, mūsu izaicinājums nav radies pēkšņi un spontāni, tas ir vairāk kā gadu briedis un beidzot ir pienācis brīdis, kad tūliņ, tūliņ sāksies īstā cīņa. Cīņa, kurā būs nepieciešams pierādīt un parādīt sevi, cīņa, kurā nedrīkstēsim būt vāji, jo mūsdienās tādi nevienam nav vajadzīgi, visam un visiem ir nepieciešami uzvarētāji. Tādi, kas spēj celties un krist, un atkal celties. Cīņa, kuru sāksim no 0 punkta un kurā nepieņemsim sakāvi. Cīņa, ko sauc par jaunu sākumu svešumā.
Jauns sākums, jauna dzīve, jauns izaicinājums pierādīt sevi Kanādā. Jā, Kanāda ir mūsu lielais izaicinājums, ko esam nolēmuši pieņemt. Pieņemt, jo atteikties būtu muļķīgi. Pieņemt, jo zaudēt nav ko, bet iegūt iespējami daudz.
Iemesli ir dažādi, viens no lielākajiem ir pavisam vienkāršs – esmu zaudējis ticību Latvijai kā Valstij. Kad 2008.gadā izlēmu, ka tomēr gribu palikt Latvijā un atgriezos, kā tobrīd likās uz palikšanu, zināju, ka būs krīze, jo to gaidīju. Tiesa nevarēju iedomāties, ka mūsu politiķu skatījums uz situāciju būs tik šaurs un tuvredzīgs. Par nožēlu, šo gadu laikā esmu dzirdējis tikai daudzus priekšlikumus kā griezt šur un tur, bet neesmu dzirdējis priekšlikumus, kā nodrošināt valsts izaugsmi ilgtermiņā.
Tieši vīzijas trūkums no valsts augstākajām amatpersonām mani ir novedis pie secinājuma, ka ir jāizmanto dotās iespējas un jāemigrē. Mēs nenožēlojam gadus, ko esam pavadījuši dzīvojot un strādājot Latvijā, jo tā ir bijusi neatsverama un interesanta pieredze. Taču, ir laiks turpināt savu attīstību un pieņemt jaunus izaicinājumus, jo – pastāvēs, kas pārvērtīsies.
Izaicinājums.com ir mūsu (Pētera un Daces) vietne, kurā plānojam publicēt mums aktuālo informāciju gan Latvijā vēl esot, gan pieņemot jaunus un jaunus izaicinājumus Kanādā.
P.S. Mēs neticam nejaušībām un tā noteikti nav nejaušība, ka vīzas pie mums atnāca tieši 14.februārī.
Tiesa, mūsu izaicinājums nav radies pēkšņi un spontāni, tas ir vairāk kā gadu briedis un beidzot ir pienācis brīdis, kad tūliņ, tūliņ sāksies īstā cīņa. Cīņa, kurā būs nepieciešams pierādīt un parādīt sevi, cīņa, kurā nedrīkstēsim būt vāji, jo mūsdienās tādi nevienam nav vajadzīgi, visam un visiem ir nepieciešami uzvarētāji. Tādi, kas spēj celties un krist, un atkal celties. Cīņa, kuru sāksim no 0 punkta un kurā nepieņemsim sakāvi. Cīņa, ko sauc par jaunu sākumu svešumā.
Jauns sākums, jauna dzīve, jauns izaicinājums pierādīt sevi Kanādā. Jā, Kanāda ir mūsu lielais izaicinājums, ko esam nolēmuši pieņemt. Pieņemt, jo atteikties būtu muļķīgi. Pieņemt, jo zaudēt nav ko, bet iegūt iespējami daudz.
Iemesli ir dažādi, viens no lielākajiem ir pavisam vienkāršs – esmu zaudējis ticību Latvijai kā Valstij. Kad 2008.gadā izlēmu, ka tomēr gribu palikt Latvijā un atgriezos, kā tobrīd likās uz palikšanu, zināju, ka būs krīze, jo to gaidīju. Tiesa nevarēju iedomāties, ka mūsu politiķu skatījums uz situāciju būs tik šaurs un tuvredzīgs. Par nožēlu, šo gadu laikā esmu dzirdējis tikai daudzus priekšlikumus kā griezt šur un tur, bet neesmu dzirdējis priekšlikumus, kā nodrošināt valsts izaugsmi ilgtermiņā.
Tieši vīzijas trūkums no valsts augstākajām amatpersonām mani ir novedis pie secinājuma, ka ir jāizmanto dotās iespējas un jāemigrē. Mēs nenožēlojam gadus, ko esam pavadījuši dzīvojot un strādājot Latvijā, jo tā ir bijusi neatsverama un interesanta pieredze. Taču, ir laiks turpināt savu attīstību un pieņemt jaunus izaicinājumus, jo – pastāvēs, kas pārvērtīsies.
Izaicinājums.com ir mūsu (Pētera un Daces) vietne, kurā plānojam publicēt mums aktuālo informāciju gan Latvijā vēl esot, gan pieņemot jaunus un jaunus izaicinājumus Kanādā.
P.S. Mēs neticam nejaušībām un tā noteikti nav nejaušība, ka vīzas pie mums atnāca tieši 14.februārī.
Subscribe to:
Posts (Atom)