Priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu Jauno 2012

Interesantas un dīvainas sajūtas

Pēc pāris dienām apritēs deviņi mēneši un iesāksies desmitais Kanādā. It kā jau tam nav nekāda sakara ar manām šī brīža sajūtām, bet varbūt tomēr?! Varbūt tomēr ir beidzies tāds kā inkubācijas cikls un sācies nākošais?!

Šobrīd dodos mājās pēc aizvadītas dienas Viktorijā, tiekoties ar klientiem un vakarā ar kolēģiem. Dīvainās sajūtas  vairāk saistītas ar otro dienas daļu. Tieši šeit es piefiksēju kaut ko ļoti interesantu. Un nezinu vai tas ir saistīts ar to, ka diena ir bijusi gara vai vienkārši ar to, ka lēnām un ļoti ātri sāku adaptēties videi un valodai.

Tātad pie lietas... Vakars ar kolēģiem noritēja ļoti interesanti, tika apspriestas tēmas par to, kas notiek kompānijā, par virzieniem kuros strādājam un perspektīvām, līdz brīdim, kad nonācām pie tēmās, kas mani ne īpaši interesēja viss bija ok. Bet tad vienā brīdī es sāku analizēt apkārt notiekošo no trešās personas – visi runā angliski, es visu saprotu un pats trakākais es to galvā netulkoju. Netulkoju... Un pat tad, kad es mēģināju piedomāt un analizēt apkārt notiekošo es sapratu, ka manas smadzenes pieņem informāciju angļu valodā, kā pašsaprotamu lietu un to tieši arī tādā pašā veidā uzglabā. Jā, nekāda latviešu valoda nevienā no uztveras posmiem... Drausmīgi dīvaina apziņa.  Dīvaina apziņa, jo smadzenes pat necenšās kaut ko tulkot vai pielāgot – viss tiek uzņemts, apstrādāts un noglabāts....

Interesantas šādas sajūtas ir tāpēc, ka tās paver vēl vienu dimensiju. Dimensiju, kurā Tu darbojies pavisam citādāk, nekā tajā, kurā esi pieradis darboties. Vai tas ir labi? Slikti? Droši, ka īstā atbilde nav neviena no šīm. Tas noteikti ir interesanti... Datoriķu valodā, tas varētu būt pielīdzināms darboties spējai divās atšķirīgās operētājsistēmās („programās”)...

Padomājot par to dziļāk tālu no patiesības tas nav. Nav, jo mēs neesam pilnībā brīvi savā domāšanā. Mēs katrs darbojamies pēc savas „programas”, kas ir tapusi daudzu gadu rezultātā. Daudzi no mums turpina strādāt pie šīs „programas”, bet citi atmet ar roku un samierinās ar esamību un eksistē.

Beigu beigās, tas noved pie mūžsenās patiesības, ka visas cilvēku problēmas un ierobežojumi vispirms ir galvā, un viss ir sasniedzams, ja strādājam pie savas „programmas” un laužam barjeras, ko nepareiza „programas” veidošana ir radījusi.

Ziniet, kas ir visinteresantāk? Sākotnējā raksta ideja beidzās pie trešās rindkopas, bet tad atnāca pārdomas, ko nevarēju neuzrakstīt. Ceru, ka arī Jums liku šodien nedaudz aizdomāties par savu „programu” un ka ir vērts par to rūpējaties. Uz šīs filosofiskās nots, tad arī beigšu, jo drīzumā prāmis ar kuru šobrīd dodos mājup uz Vankūveru sasniegs savu galamērķi! :)

Vancouver - North Vancouver

Kādu vakaru devāmies izbaudīt naksnīgo skatu no mūsu pilsētas daļas Ziemeļ Vankūveras (North Vancouver) uz Vankūveras centru. Tas bija tiešām baudāms. Dienā, jaatzīst skats ir labāks uz otru pusi (mūsējo), jo North Vancouver ir kalnu pakājē un kombinācijā ar apsnigušājām kalnu augšdaļām,  tā izskatās fantastiski.

Metropole

Pirmais lielais – Mt. Baker

Pagājušajās brīvdienās beidzot tika iemēģināts pirmais „lielais” sniega kalns Ziemeļamerikā. Tas gods šoreiz tika Mt.Baker. Jā, Mt.Baker nav Kanādā, bet gan kaimiņos – ASV, Vašingtonas štatā. Atrodas tas apmēram 150km no Vankūveras un laika ziņā, lai līdz turienei nokļūtu nepieciešamas 2.5h. Nav slikti un noteikti nav tas pats, kas braukt 30h uz Itāliju, lai gan man nebija pretenziju pret 30h braucienu...  :) Papildus tam šis kūrorts skaitās sniegotākais (visvairāk sniega vienā sezonā) Ziemeļamerikā – jauukiii.

Lai nokļūtu laicīgi uz kalna, rītam vajadzēja iesākties agri un tā arī tas notika. Celšanās 5os no rīta un diena var sākties. Kompānijā piekrita pievienoties arī Raivo - viens Latvju zellis, kas šobrīd mitinās Vankūverā. Un tā mēs devāmies ceļā.

Diezgan liels ceļa posms „paiet” braucot pa ieleju, bet tuvojoties Mt.Baker ceļš sāk beidzot palikt arī stāvāks. Papildus tam lēnām iebraucam ziemā. Jā, no rudenīgā ielejas laika iebraucam skaistā ziemā. Sajūtas lieliskas, jo zini, ka vēl nedaudz un dēlis „griezīs sniegu”, papildus tam gar ceļu lieli, apsniguši koki – man patīk ziema!!!

Runājot par rudens tēmu – Vankūverā ziema ir diezgan rudenīga. Patstāvīgi līst un temperatūra vairākumā gadījumu turas ap 0... Sveiciens tiem, kas Londonā. Jūs noteikti varat iedomāties kā tas ir... :) Šeit arī ieteikums tiem, kas plāno doties uz Vankūveru – paķeriet līdzi lietussargu, noderēs!

Atgriežoties pie brauciena... Kalnu ceļš man par pārsteigumu bija pārsteidzoši labā stāvokli (tīrs), iespējams, tas saistīts ar to, ka pēdējās dienās arī nebija pārāk daudz snidzis... Drīz vien arī nonākam savā gala mērķi – Mt.Baker Ski Area, kas atrodas apmēram 1100 metrus virs jūras līmeņa.  Es esmu mazliet apburts – sajūta super-ziemīga, kā arī visapkārt ir kalni. Tiešām ļoti, ļoti skaisti!!!

Nepaiet ne brīdis un jau esam uzbraukuši augšā kalnā. Priecīgi par to, ka pacēlāja cenas šeit ir draudzīgas – 51$ par visu dienu un par to, ka diena ir lieliska, lai atpūstos – spīd saulīte un nav vēja. Ko vēl varētu gribēt?! Es zinu ko – pūderi! Jā, to vienmēr gribās, bet šodien izskatās, ka tā nebūs tik daudz, jo kā nekā ir sezonas sākums un lieli nokrišņi nav bijušas pēdējās dienās...

Tā nu baudām dienu un dabu, blakus var redzēt vēl lielākus kalnus (Mt. Shuksan), kuru galotnes klāj ledāji. Šie vēl nav paspējuši nokust... :)

Arī man tagad ir bilde ar ledāju fonā – būs ko mazbērniem parādīt, jo nez vai līdz viņu laikam šamie izvilks. ;)

Dienu centāmies aizvadīt cik vien dažādi iespējams – izmēģināt visas trases un arī ielīst starp (ārpus) tām, pameklēt pūderi un piedzīvojumus... Kā mums veicās?! Interesanti... Pūdera daudzums, kā jau minēju bija ļoti minimāls un starp trasēm braukt arī nebija pati spožākā doma, jo sezonas sākumā sniega ir diezgan pamaz un, tas noved tikai pie viena – dēļa čakarēšanas. Protams, ir variants par braukšanu pilnībā ārpus trases, tomēr tam ir vajadzīgs speciāls ekipējums un vēlme kāpt kalnā ar kājām – mums nav ne viena, ne otra…  Bet nekas – sezona vēl ir gara un paspēsim arī izbaudīt Mt.Baker slaveno pūderi.

6 AM

Aizvadītā nedēļa bija sevis disciplinēšanas nedēļa, jo strādājot no mājam ir diezgan sarežģīti piecelties laicīgi. Tāpēc pagājušo nedēļ centos celties pēc iespējas ātrāk un līdz ceturtdien un piektdien nonācu līdz optimālajām un līmenim, kuru sen esmu gribējis sasniegt - celties 5 no rīta. Tas atļauj braukt ar pirmo transportu 6 no rīta un darbā ierasties ap 6:30 (vairs nestrādāju no mājām) un beigt darbu ap 2:30, kas nozīmē, ka paliek ļoooooti normāla garuma, atlikusī dienas daļa.

Papildus tam celšanās tik agri noderēja vakar (svētdien), kad beidzot devāmies snowot uz Mt.Baker un, lai ierastos uz kalna laicīgi bija jāceļās 5 no rīta. Kā bija?! Lieliski! Bet par to vairāk nākošajā ierakstā.

Burrard Station, Vancouver

Sezona ir atklāta x2

Jā, beidzot tas brīdis ir sagaidīts! Neskatoties uz to, ka sniegs bija nokritis visai maz, pateicoties Olimpisko spēļu mantojumam (lielam skaitam sniega pūtēju) Cypress Mountain, pirmās trases tika atvērtas pagājušajā nedēļā. Protams, ilgi nevajadzēja gaidīt, lai arī es tās iemēģinātu.

Piektdienā, maģiskajā 11.11.11, kas Kanādā ir oficiālā brīvdiena, tika nolemts veltīt laiku, lai beidzot piepildītu ilgi gaidīto momentu un noliktu savu sniega dēli uz Kanādas trases. Vēl viens faktors, kas veicināja šo iespēju – trase atrodas 30 minūšu braucienā no mājām. Tad nu, piektdienas rītā dēlis un visi piederumi tika sakrāmēti mašīnā un uzsākts ceļš uz vietējo slēpošanas trasi. Protams, iekšēji tāds kā patīkams satraukums, jo atklāt sezonu novembrī un zināt, ka priekšā ir vēl vismaz 4-5 mēnešus gara sezona ir tiešām patīkami. Šo faktu vēl pastiprina tas, ka tieši kalni un sniegs bija viens no iemesliem kāpēc pārcēlāmies uz Kanādu.

Ierodos diezgan laicīgi, bet cilvēku jau ir pa daudz. Tas gan nav šķērslis latvietim, kas pieradis pie sezonas sākuma, kur jāgaida 15 minūtes rindā, lai nošļūktu pa 200m garu pauguru. Šeit rindā tiesa bija jāgaida apmēram tik pat, tomēr nobrauciens reizes piecas garāks un vēlme iemēģināt vietējo trasi ir lielāka par visu. Tāpēc cītīgi stāvu rindā un ātri vien esmu jau pacēlājā un dodos augšup.

Redzamība ir diezgan švaka - ir kārtīgi nomācies, īsti nevar saprast vai snieg vai līst, vai, kas īsti notiek, bet tas nekas. Ir uzdevums.

Vēl viens brīdis un esmu jau augšā - gatavs startēt. Šeit jāpiebilst, ka patīkami bija saprast, ka dēlis slīd ļoti labi, tātad nopirkts pareizais vasks.

Pie trases beigu gala jau mākoņu (miglas?!) kārta palikusi daudz plānāka un var redzēt pretējā kalnā esošās trases un īstā sniega ne-esamību uz tām... Kā jau minēju – īstā sniega šobrīd uz kalniem tieši Vankūveras tuvumā tā pamazāk.

Nobraucu līdz galam lejā un kā gadījies, kā ne cilvēku jau ir divreiz vairāk. Vēlāk tiku arī lasījis, ka dienas vidū tika pārtraukta biļešu tirdzniecība, jo gribētāju skaits bijis lielāks par trases kapacitāti.

Trases kapacitātes problēmu noteikti varēja manīt vēl pēc pāris stundām, kad lielais daudzums cilvēku un relatīvi nelielā sniega kārta mijiedarbības rezultātā tika izstumdīta un vietām sniegs pārvērtās par tā dēvēto rosolu, jeb akmeņu un sniega maisījumu. Kā arī, bija manāmas izmaiņas sniega krāsā... Ar jaunu dēli noteikti būtu žēl braukt, bet manējais ir darba zirgs nevis izstādes eksponāts, tāpēc problēmu nebija. :)

Kopā piektdienā tika nobrauktas ~4h stundas, līdz neparedzēti sākās pērkona negaiss, kas pielika punktu kalna darbībai šajā dienā.

Nē, tās vēl nav stāsta beigas, jo āķis bija lūpā, un bija garās brīvdienas (3 brīvas dienas). Tāpēc svētdienā tika nolemts doties uz kalnu. Tikai šoreiz atšķirībā no piektdienas laiks bija fantastisks, redzamība lieliska un papildus tam atvērta vēl viena trase (mazliet garāka ~1.6km).

Ā, jā – esmu ticis pie ķiveres. Lai cik ilgi šim jautājuma pretojos, tomēr beidzot to iegādājos. Tiesa tas vairāk saistīts nevis ar drošību, bet gan ar to, ka drīzumā plānoju iegādāties GoPro kameru un lai to būtu, kur uzmontēt, tieši tā uzminējāt, nepieciešama ķivere. Un starp citu Bern ķiveres no visām likās vis ērtākās.

Atgriežoties pie kalnu priekiem, svētdienā braukt bija tīrā bauda – redzamība laba un kalni apkārt „nosirmojuši”. Papildus tam paveras arī skaists skats uz Vankūveru. Nedaudz miglā, bet pilsētas centru un augstceltnes redzēt varēja.

Pēc vietējo trašu izmēģināšanas dēlis atkal tika savests kārtībā - savaskots, lai būtu gatavs nākošajam piedzīvojumam. Un ja viss notiks kā plānots, tad jau nākošajā nedēļas nogalē tas slīdēs pa Mt.Baker trasēm. Mt. Baker tiesa neatrodas Kanāda, bet gan ASV (~2h braucienā no Vankūveras) un ir visai populārs slēpošanas kūrorts, esmu dzirdējis par to daudz labas atsauksmes, tāpēc arī gribas pašam redzēt un izmēģināt.

Sezona ir sākusies un plānos ir turpināt rakstīt par slēpošanas trasēm/kūrortiem, kurus apmeklēsim. Turpiniet lasīt un neaizmirstiet sekot līdzi arī Izaicinājuma Facebook lapai. Līdz nākošajam ierakstam!

Downtown Vancouver

Londona, Kanāda, Darbs un Veiksme

Šis būs stāsts iz pagātnes, iz dzīves Latvijā un, lai cik dīvaini tas neliktos, lielā mērā saistīts ar Kanādas izaicinājuma rašanos. Norisinājās tas tālajā 2009. gadā. Jā, tajā pašā, kas apmēram 2 gadus atpakaļ.

Sākums varētu būt pazīstams tiem, kas ir emigrējuši no Latvijas vai arī domājuši par šādu rīcību dažādu apstākļu ietekmē. Mans apstāklis toreiz bija neapmierinātība ar darbu. Varbūt ne tik daudz neapmierinātība ar atalgojumu, cik neapmierinātība ar attieksmi darbā. Neapmierinātība ar atrašanos mūžīgā stresā. Papildus tam visam arī nāca klāt arī ekonomiskais faktors – nebija skaidrības vai pēc 10 gadiem būs labāk vai nebūs un vai vispār gaišās galvas nebūs sagrāvušas valsti velkot to palagu savā virzienā. 

Vienā dienā mans mērs bija pilns un tika nolemts, ka tādā garā turpināt vairs nedrīkst. Kā Jūs domājat, ko es izdarīju?! Paņēmu, nopirku vienvirziena biļeti uz Londonu! Man nebija darba piedāvājuma tur. Man pat nebija liela plāna tajā dienā, lai cik netipiski tas būtu. Dzīvē esmu darījis maz spontānas lietas, maz tādas, kas nav bijušas pārdomātas (vismaz pēdējos gadus). Maziņš plāniņš tomēr radās. Biju nolēmis meklēt darbu Latvijā un, ja neko neatrodu 2 mēnešu laikā, tad 13. oktobrī  sēžos lidmašīnā un lidoju prom. 

Kā man gāja ar manas idejas īstenošanu? Labi! Labi, jo šis lēmums bija pagrieziena punkts manā dzīvē, kuram pateicoties mēs šobrīd esam Kanādā. Nē, es neaizbraucu uz Londonu un arī jaunu darbu es neatradu, tomēr tas bija intensīvu pārdomu laiks, kurš lika nospraust prioritātes un sastādīt mazu plāniņu – pārcelšanos uz Kanādu.

Tad, kad sapratām, ka pārcelsimies uz Kanādu un iezīmējām iespējamo „ceļu”, lai to realizētu, bija skaidrs ka ātri tas nebūs. Nebija arī! Ja tā padomā no brīža, kad tika pieņemts lēmums līdz brīdim, kamēr ieradāmies Kanādā pagāja mazliet vairāk kā pusotrs gads. Jā, pusotrs gads. Tajā pašā laikā pieņemu lēmumu nemainīt darbu, līdz aizbraukšanai, jo profesionālā ziņā tā bija lieliska pieredze ar brīnišķīgām izaugsmes iespējām, super stresains darbs, tomēr profesionālā ziņā izaicinošs. 

Atskatoties atpakaļ, tagad ir skaidrs, ka pusotrs gads, ko pavadīju Latvijā un nevis vienkārši pavadīju un gaidīju, bet aktīvi gatavojos braukšanai uz Kanādu, bija ārkārtīgi vērtīgs. Vērtīgs, jo ieguvu labu pieredzi un zināšanas, kā arī internacionāli atzītus sertifikātus, kas lielā mērā apliecināja zināšanas Kanādas darba devēja acīs. Visdrīzāk, ja būtu ātrāk tikuši uz Kanādu, bez visa sagatavošanās posma, iespējas dabūt darbu savā nozarē būtu daudz niecīgākas un iesākums daudz smagāks. 

Tāpēc mans novēlējums tiem, kas domā doties darbos uz ārzemēm pretī jauniem izaicinājumiem, neatkarīgi no tā kādi ir jūsu motīvi, vai arī doties pretim jauniem darba meklējumiem Latvijā – sagatavojieties un iespējas, ka Jums „veiksies” labāka darba meklējumos būs daudz lielākas. Kā teica romiešu filozofs Seneka: „Veiksme ir tas, kas notiek, kad sagatavošanās satiekas ar iespēju”.

Lai Veicās! :)

Komunikāciju jautājums

Esam jau pavisam tuvu brīdim, kad būsim savās jaunajās mājās – North Vancouver. Līdz ar to bija jānokārto komunikāciju pieslēgšana, lai brīdī, kad ievācāmies neesam bez elektrības un interneta. Šīs divas lietas tiek pieminētas, jo pārējās ir iekļautas īres maksā. Jā, Kanādā (vismaz BC) vairākumā gadījumu apkure, siltais ūdens un komunālie maksājumi būs iekļauti īres maksā un par tiem galvu lauzīt nevajadzēs - patīkami.

Pirmais, protams, kas mums likās dīvaini, ka pašam jākārto elektrības jautājums, bet iedziļinoties mazliet vairāk tas nav nemaz tik sarežģīti un šeit tā ir pierasta lieta. Pirmkārt, ir nepieciešams piereģistrēties BC Hydro (kompānija, kas nodrošina elektrības piegādi mūsu provincē) mājas lapā, norādīt datumu, kurā vēlies ievākties un visdrīzāk nosūtīt viņiem sava īres līguma kopiju un viss. Vairāk informāciju par reģistrāciju un visu pārējo iespējams atrast BC Hydro mājas lapā. Procedūra vienkārša, nav jāiziet no mājas pat āra un pāris dienu laikā atnāk apstiprinājums, ka viss ir OK un viņi sāks sniegt servisu noteiktajā datumā.

Nākošā lieta, protams, ir internets – mūsdienās bez tā, kā bez rokām, it īpaši, ja tas ir darba jautājums. Mūsu provincē vairākumā gadījumu nav lielas izvēles starp interneta piegādātājiem. Šeit ir divas lielās kompānijas – Telus un Shaw, kas savā starpā it kā konkurē, bet lielos vilcienos viss pasākums ir monopolizēts. Līdz ar to interneta cenas ir ļoti augstas attiecībā pret ātrumu un līdzīgas abiem piegādātājiem, piemēram, optiskais internets maksā apmēram 150$-200$ mēnesī... Latvijā tāds maksā apmēram 10Ls-20Ls (20$-40$) mēnesī, ir starpība?! Parastais DSL ar ātrumu no 6 – 25 Mbps būs robežās no 40$-60$ mēnesī. Sākumā biju domājis, ka izmēģināšu Shaw, jo Telus bija bijis Victoria un speciālais 6 mēnešu piedāvājums ar 50% atlaidi man vairs nepienāktos. Bet tad mani Shaw noinformēja, ka papildus par pieslēgšanu viņi gribēs 30$ un vēl viņu piedāvājums būtu dārgāks. Nolēmu tomēr piezvanīt Telus un noskaidrot vai viņi piedāvā ko labāku. Un kā izrādās, ka piedāvā gan. Pirmkārt netiek prasīta pieslēgšanas maksa un abonēšanai tika atjaunota 50% atlaide uz 6 mēnešiem, neskatoties to, ka vienreiz jau to biju izmantojis. Ko ar to gribu pateikt – labs serviss nodrošina vairāk klientus ilgtermiņā!

Kā mums klājas citādāk? Ļoti labi! Ļoti labi, jo vietējos kalnos ir sācis snigt, kas nozīmē, ka sezonas atklāšana vairs nav tālu. Beidzot varēs piepildīt ilgi gaidīto sapni par snowošanu Kanādā. Gatavojoties ziemai esam arī sākuši meklēt jaunas čības mūsu mašīnai, lai varētu doties kādā tālākā braucienā uz kalniem provinces vidienē. Runājot par mašīnām, Dace braši mācās braukt, lai pēc dažiem mēnešiem savu mācībnieka statusu (L) varētu nomainīt pret jaunā braucēja  statusu (N). Komentārs no malas skatoties – viņai ļoti labi izdodas!

Hell’s Gate, BC, Canada

Oktobra sākumā, burtiski dienu pirms slēgšanas, mēs bijām ievērtēt Hell’s Gate. Tas ir 35 metru plats Freizera upes sašaurinājums, kam cauri traucas neiedomājams daudzums ūdens, mutuļojot un aprijot visu, kas ir tās ceļā. Par cik Pēteris šeit jau bijis iepriekš zināja teikt, kas iespaidīgāks skats esot pavasarī, tikko sniegi sākt kust. Hell’s Gate atrodas Freizera upes dienvidu pusē, 206km attālumā no Vankūveras.

Šo vietu pašu par sevi daba ir izveidojusi šauru, taču 1914.gadā ceļot Kanādas Ziemeļu dzelzceļa (Canadian Northern Railway) posmu, tika spridzināti kalni un kļūdas rezultātā šo sašaurinājumu aizbēra ar akmeņiem. Tā rezultātā ūdens plūsma šeit bija apgrūtināta, lai neteiktu neiespējama. Pats ļaunākais bija tas, ka šī vieta ir neatņemama sastāvdaļa lašu lielajai migrācijai – konkrēti Zilmuguras lašiem (Sockeye salmon).  Jocīgi, ka nosaukums lašiem ir zilmugras, bet visās bildēs tie tiek attēloti sarkani, bet tam cits stāsts un vieta. :) Šamo kļūdu laboja vairākus gadu desmitus līdz 1946. gadā zivtiņas tika pašas pie saviem tuneļiem, kas izveidoti gar Freizera upes sašaurinājuma malām.

Kopš 1971.gada Hell’s Gate ir vien no populārajām tūristu atrakciju vietām. Visiem ir pieeja kanjonam un pašai upei šķērsojot to visu ar mazu, sarkanu gaisa tramvaju (Arrial tramway). Gondola ved tieši pāri upei no vien krasta uz otra. Skats iespaidīgs un stāvums, kādā mazais gaisa tramvajs brauc uz leju, elpu aizraujošs.

Kamēr tiek līdz otram krastam kāds no apkalpojošā sastāva uzņemas gida lomu un cītīgi stāsta par šīs vietas tapšanas vēsturi un pieejamajiem pakalpojumiem, atrakcijām otrā krastā. Paralēli gaisa tramvaja ceļam pāri upei ir uzcelts iekarināmais tilts, kas paredzēts tikai gājējiem un tad, kad ūdens upē ir labi daudz uz tā var iegūt īpaši asas izjūtas. Tikšana pāri tiltam senos laikos bijusi pavisam nervus kutinoša.

Otrajā krastā ir iespēja labi pavadīt laiku sijājot zeltu :), fotografējoties, izstaigājot suvenīru bodītes, uzgraužot kādu vietējā ražojuma končas un pamēģināt ieraudzīt mazos, dikti žiperīgos chipmunk jeb burundukus.

Turpat ir iespēja izstaigāt nelielu vēstures muzeju, kas stāsta par Hell's Gate un lašiem, to tipiem un migrācijas ceļiem.

Šeit gribētos iegriezties pavasara pusē, kad ūdens būs daudz augstāks. 2012.gada aprīlī Hell’s Gate atkal būs atkal atvērts. :)

Feinu jums nedēļas otro pusi! :)

Tuvāk kalniem

Mums ir jaunumi, un tie ir ļoti patīkami. Un vispār nepatīkamo pēdējā laikā ir ļoti maz. Runājot par jaunumiem – Novembrī pārvācamies tuvāk kalniem uz North Vancouver (Ziemeļu Vankūveru).  Sākumā skatījāmies uz diviem iespējamajiem rajoniem (North Vancouver un West End), kuros dzīvot. Katrā savi plusi un savi mīnusi. Beigās apskatot dzīvokļus un apkārtni izlēmām par labu North Vancouver.

West End ir jauki, jo varētu doties uz darbu ar kājām un būt pašā pilsētas sirdī, bet tam ir arī savi mīnusi. Pirmkārt dzīvokļi West End ir daudz mazāki. Bet tas nebūtu trakākais. Trakākais ir tas, ka vairākums dzīvokļu (kuriem ir saprātīga īres maksa) ir pieejami lielos un galīgi neomulīgos betona būros un tas nerosina vēlmi šo vietu saukt par mājām.  Ja grib sakarīga lieluma dzīvokli, kurš arī būs mājīgs jārēķinās ar pāris tūkstošiem dolāru mēnesī, kas galīgi neiekļaujas mūsu budžetā. Papildus tam ir auto novietošanas problēma. Protams, vairākums namu piedāvā pazemes auto stāvvietas, bet tās atkal maksā papildus $50-$200 mēnesī. Var arī izmantot stāvvietu ielas malā, kas paredzēta rajona iedzīvotājiem un maksā daudz lētāk - $50 gadā. Izmantojot šo variantu savukārt nav garantijas, ka dabūsi stāvvietu pie savas mājas vai 4 kvartālus tālāk. Papildus tam visam, ja kāds grib atbraukt ciemos pie tevis ar mašīnu tā ir problēma, jo stāvvietas vai nu tuvumā nav vai ir ļoti dārgas...

North Vancouver savukārt par sapratīgu īres maksu (zem $1000 mēnesī) var dabūt palielu vienistabas dzīvokli. Pati par sevi North Vancouver ir daudz mierīgāka un piemērotāka dzīvošanai. Runājot par auto stāvvietu – tā ir pieejama bezmaksas uz ielas un mūsu gadījumā arī bezmaksas pazemes stāvvieta vienam auto iekļauta īres maksā.  Tuvākais slēpošanas kalns ir apmēram 10 minūšu brauciena attālumā. Vēl viens pluss ir Sea Bus (prāmītis), kas kursē diezgan bieži un konstantās 12 minūtēs nogādā tevi līdz pilsētas centram – ir neatkarīgs no sastrēgumiem. Protams, North Vancouver arī ir savi mīnusi un viens no tiem būtu lietus. Vankūvera jau tā ir slavena ar to, ka šeit ziemā ir lietus sezona. Jā, tieši tā, ziemā šeit patstāvīgi līst nevis snieg. Savukārt North Vancouver līst vēl vairāk nekā citās Vankūveras daļās, jo tā atrodas kalnu pakājē – mākoņi atsitās pret kalniem un „atraujas”. Bet tas noteikti nav šķērslis mums – ir taču izdomāts lietussargs! :)

Īrēšanas sistēma šeit ir diezgan vienkārša un atstrādāta - īres maksā vairākumā gadījumu īrē būs iekļauti komunālie maksājumi, siltais un aukstais ūdens, kā arī apkure. Pašam vairākumā gadījumu ir jāmaksā tikai elektrība un internets. Ja pameklē var atrast arī dzīvokļus, kuriem īres maksā iekļauts pilnībā viss. Papildus tam jārēķinās ar to, ka ar likumu šeit ir noteikta drošības nauda – puse no mēneša īres maksas un vispār šeit likums visu pasākumu regulē daudz stingrāk, lai pasargātu abas puses no nepatīkamām situācijām. Ja tikko ierodaties Vankūverā/Kanādā un esat bez darba, izīrēt pašam savu dzīvokli var sagādāt nelielas problēmas (ne vienmēr, bet var), jo cilvēki nevēlās izīrēt dzīvokli gadījumos, ja viņi nav pārliecināti, ka varēsi samaksāt (loģiski...). Piemēram, mūsu pirmais dzīvokļa pārvaldnieks zvanīja manam darba devējam, lai pārliecinātos, ka man ir darbs un ka viņi ir pārliecināti, ka spēšu noturēties tajā (biju tikko pieņemts darbā...).

Turpinot par darba tēmu – reizēm liekas, ka esmu nokļuvis sapnī. Kāpēc?! Tāpēc, ka nevarēju iedomāties, ka pastāv tik lieliska kompānija – profesionāli kolēģi, lieliska vadība un uzņēmums vērsts uz nepārtrauktu savu darbinieku kvalifikācijas celšanu (attīstību)  – pilnīgi vai viss ko var vēlēties.  Papildus tam viņi ir tik pretimnākoši, ka ņemot vērā manu situāciju ar nokļūšanu darbā, kas man aizņem apm. 2h vienā virzienā (VIENĀ virzienā!!!) tagad strādāju no mājām. Ja ir nepieciešams tikties ar klientiem, tad, protams, dodos uz pilsētu, bet citādāk sēžu mājās un cītīgi daru savus darbiņus. Nevarētu teikt, ka man nepatīk strādāt no mājām, tam ir lieli plusi. Vari no rīta piecelties, piesēstie pie datora un darba diena ir sākusies. Tajā pašā laikā man ir ļoti grūti noteikt brīdi, kad jābeidz strādāt, tāpēc var sanākt, ka „aizsēžos” darbā daudz ilgāk nekā parasti. Bet kopumā viss ir super, tiešām, katram vēlētos novēlēt tādu darbu! :)

Laimīgais skaitlis 7

7 ir mans laimīgais skaitlis un šodien, 10 oktobrī paliek 7 mēneši  kops ieradāmies Kanādas zemē. Katru reizi, kad top šāda veida raksts liekās – tiešām?! Jā, tiešām, laiks skrien ārkārtīgi ātri. Tad padomā par to, kas ir sadarīts un liekas, ka nekas daudz, bet paskatoties uz tiem tūkstošiem bilžu un kilometru, kas nobraukti jāsecina, ka pēdējos mēnešos uz vietas noteikti sēdēts nav.

Sēdēts uz vietas nav, tomēr paskatoties uz to, kur esam pabraukājuši uz kartes liekas vispār niecība. Un ar to ir jāsamierinās, ja dzīvo otrajā pasaules lielākajā valstī – vietas šeit ir daudz un pat 6 stundu brauciens tevi izved tikai līdz pus provincei, nemaz nerunājot par valsti.  To uzrakstot esam apņēmības pilni, tagad atgriežoties uz kontinenta, vairāk veltīt laika provinces dabas izpētei un mēģināt nākošajā vasarā apskatīt ar vien vairāk mūsu jaunās mītnes zemes. Protams, arī ziemā tam ir plānots veltīt laiku, tomēr ziemā šī „izpēte” vairāk tiek mērķēta uz vietējiem kalnu kūrortiem un ziemas prieku baudīšanu.

Ko vēl esam sadarījuši?! Esam bijuši pāris reizes ASV. Latvijā dzīvojot liekas, ka aizbraukt uz ASV ir tāds „lielais” ceļojums, turpretim šeit tā ir normāla prakse, jo viss ir lētāks otrpus robežai. Tas arī varētu būt izskaidrojums, kāpēc 80% Kanādas iedzīvotāju dzīvo 200km attālumā no robežas. 80%! Arī mēs tās pāris reizes, kad bijām „izbaudījām” ASV lētās cenas un iepildījām benzīnu, kas atšķirībā no Vankūveras cenām ir par apmēram 30-40 centiem litrā lētāks + ja iepērk pārtiku, piemēram, siers ir ~3x lētāks(900g – 6$), tad var diezgan jauki ietaupīt.  Pieredze ar robežsargiem – pārsteidzoši patīkama!

Kas tālāk? Rīt sāksies pirmā nopietnā darba nedēļa Vankūveras ofisā, kas tiek gaidīts ar patīkamu satraukumu. Pēc pāris dienām arī būs pirmā tikšanās ar potenciālajiem klientiem, ko gaidu ar nepacietību. Papildus tam meklējam dzīvokli Vankūverā, lai nevajadzētu katru rītu un vakaru veltīt 2h (katrā virzienā) braucot uz un no darba, kā arī lai ziemā būtu tuvāk kalniem – beidzi strādāt, mašīnā iekšā un uz kalnu.
Visu to savelkot kopā varu pateikt tikai vienu – šobrīd sākās jauns posms, kas solās būt daudzsološs sākums mūsu turpmākajai dzīvei Kanādā! Pirmie 7 mēneši bija tāds, kā iesildīšanās posms, kas ir vajadzīgs, lai sagatavotos pilnvērtīgai dzīvei šeit. Un mēs esam gatavi – padodiet tik mums izaicinājumu un iespēju būt ārpus mūsu komforta zonas, mēs to izmantosim!

Vēl gribēju piebilst, ka esmu nonācis pie secinājuma, ka līdz šim esam aizrāvušies ar rakstu garumiem, tāpēc  centīsimies turpmāk laboties – rakstīt biežāk (cerams...) un koncentrētāk, lai arī Jums būtu interesanti lasīt. Rakstus, kas ir garāki par pāris lapas pusēm reti kurš lasa mūsdienās, ne tā?! Kādas ir Jūsu domas par mūsu ieceri?

Jauns posms dzīvē - Vankūvera

29. oktobris oficiāli tika atzīmēts, kā mūsu pēdējā diena uz Vankūveras salas, Viktorijā. Tas, protams,  nenozīmē, ka neatgriezīsimies, bet vismaz tuvākajā nākotnē neplānojam.  Tagad mūsu jaunās mājas būs Vankūvera. Liela pilsēta ar dinamiskāku dzīves ritmu, lielāku izaicinājumu un iespēju pierādīt sevi un savus spēkus – tieši tas, kas vajadzīgs!

Viktorijā tika aizvadīti 4 ar pusi mēneši, precīzāk 4 ar pusi lieliski mēneši, kuru laikā paguvām nedaudz izbraukāt salu, apskatīt pašu Viktoriju, izbaudīt vietējo laipnību un lieliskos laikapstākļus (Viktorijā ir augstākā vidējā temperatūra Kanādā!). Šo mēnešu laikā arī paspējām to iemīlēt.  Tik traki, ka braucot prom sametās traki skumji ap sirdi. Pat braucot no Latvijas prom nebija šādu sajūtu. Tiešām dīvainas sajūtas...
 

Tagad izanalizējot situāciju saprotu, ka bija izveidojusies tāda kā komforta zona, kurā jutāmies labi. Saprotot  to, ir tikai viens secinājums – labi, ka dodamies prom. Uzskatu, ka komforta zona ir ļoti bīstama padarīšana. Kāpēc?! Tāpēc, ka tā apslāpē progresu, tā apslāpē slāpes pēc jauniem izaicinājumiem. Līdz ar to ievērojami nobremzējot personīgo un profesionālo izaugsmi, kas mums šobrīd ir ļoti svarīga.

Vankūvera solās būt jaunu izaicinājumu pilna, jo mans darbs saistīsies ar daudz jaunu zināšanu un prasmju apguvi. Kā jau iepriekš biju minējis, tad mūsu uzņēmumam Vankūveras tirgus ir relatīvi jauns un šobrīd tiek aktīvi iekarots. Tāpēc būs daudz darba ar potenciālajiem klientiem, kuriem būs jāpierada, ka esam vieni no labākajiem IT konsultantiem reģionā un mūsu sniegto pakalpojumu pievienotā vērtība.  Vai nav lielisks izaicinājums?! Manuprāt, ka IR!

Par dzīvošanu Kanādā II

Nedēļu atpakaļ tapa pirmais raksts Par dzīvošanu Kanādā, tagad ir kārta nākošajam. Šoreiz mazliet vairāk par sadzīviskajām lietām – darbiem, dabu un cilvēkiem t.sk. kanādiešiem. Mazliet par to, kas liekas interesants un nepierasts mums un, kas kanādiešiem.

Domāju, ka daudziem, kas skatās Kanādas virzienā ir jautājumi par to, kā ir ar darbiem šajā peļķes pusē. Pirmkārt, jāsaka, ka tas ir ļoti atkarīgs no profesijas, jo daudzu profesiju pārstāvjiem nāksies pārmācīties pilnībā vai daļēji – inženieriem ir jākārto speciāli sertifikāti, ārstiem jāiet vairāki gadi augstskolā. Bet, protams, ka visur ir BET, jo kā jau teicu atkarīgs no profesijas. Man kā IT cilvēkam, lai strādātu savā nozarē nebija jāpārmācās, tiesa arī šeit ar pliku grādu no Latvijas augstskolas neko panākt nevar. Ir nepieciešami sertifikāti, kas ir internacionāli atzīti/standartizēti, ja pie tā laicīgi piestrādā, tad noteikti būs vieglāk. Otrkārt, lai dabūtu sakarīgu darbu ir ļoti svarīgas valodas zināšanas bez tām piedodiet, bet nekur. Treškārt, un šis būtu svarīgākais punkts, ja pieņemtu abus iepriekšminētos, kā pašsaprotamas lietas – attieksme. Attieksme, vairākumā gadījumu izsaka vairāk nekā pieredze un zināšanas, jo tās var iegūt, bet attieksme ir kā priekšnosacījums. Personīgi man, tieši pareizā attieksme nodrošināja labu darbu, kurā šobrīd strādāju un ļāva izturēt 4 intervijas kārtas un būt labākam par apmēram 50 citiem kandidātiem. Kā es to zinu? Uzzināju no kolēģiem pēc tam, kad jau biju pieņemts darbā.  Protams, vairākumā gadījumu nāksies sākt no apakšas un to sakot vēlos norādīt, ka Kanāda ir iespēju zeme un, ja pietiekoši spēcīgi kaut ko vēlās, tad nekas nav neiespējams.

Daba un tieši daba mūsu provincē – British Columbia (Britu Kolumbijā?!) ir ārkārtīgi skaista. Ikdienā pat bieži vien pierodi pie skaistuma, kas tev ir apkārt. Mēs cenšamies sev to ik pa brīdim atgādināt, ka esam Kanādā un cik šeit ir skaisti, lai nebūtu rutīna un vienaldzīgā attieksme pret lielajiem kalniem, lejām un kalnu upēm/upītēm. Kanādieši savukārt ir diezgan aktīvi cilvēki. Ne tikai izcērtot mežu, kas ir viens no lielākajiem provinces eksporta produktiem, bet arī izbaudot to, kas viņiem ir dots. Viņi mīl doties pie dabas – kempingot, atpūsties un labi pavadīt laiku. Daudzi nodarbojas ar aktīvākiem atpūtas veidiem – kalnu riteņiem, wakebordu, kaitbordu un ziemā, protams, slēpošanu, snowboard, kā arī dažādiem citiem aktīviem atpūtas veidiem. Vai Kanādā cilvēki ir veselīgāki nekā Latvijā? Atbilde dalītos. Pirmā būtu nē, jo vairākumam ir daudz ne-aktīvāks dzīves veids – darbs-mašīna-mājas un nekādu sportisko aktivitāšu. Otrā, atbildes daļa būtu, jā – šeit cilvēki ir daudz mierīgāki un viņiem nav tas nelabvēlīgais stress darbā, kas daudziem ir Latvijā, līdz ar to arī kopējais dzīves apmierinātības līmenis ir daudz augstāks.

Kanādieši viennozīmīgi ir jauki un pieklājīgi cilvēki, vismaz vairākumā gadījumu un kā jau katrā tautā ir savi izņēmumi... Pirmajā momentā var šķist, ka viņi ir daudz atvērtāki, tomēr tas var būt nedaudz maldīgi. Jā, viņi būs laipni, aprunāsies un izpalīdzēs ar padomu, tomēr kaut bez nelielas pazīšanas viņi nelaiž cilvēkus sev pārāk tuvu. Protams, jo cilvēkus labāk iepazīsti, jo tuvāk tiec pielaists. No otras puses Latvijā liekas nav daudz cilvēku ar lielu nepieciešamību pēc, savas privātās telpas. Iespējams, ka ir, bet ne esmu ar tādiem daudz saskāries. Kanādā situācija ir mazliet citādāka – šeit ir daudz cilvēku, kuriem ir nepieciešamība pēc lielas privātās telpas sev apkārt un viņi „vairās” citu cilvēku tuvumu tajā, un kā jau šeit ir pieņemts, tas pilnībā tiek respektēts.

Esam sastapušies ar dažādām interesantām lietām par kurām bijām mazliet šokā un arī lietām, kas šķiet normālas mums, bet kanādiešiem tās liekas interesantas. Piemēram, šeit tortes ir pavisam cita veida – vairākums ir bezgaršīgas, krēmveidīgas, kas varētu izskaidrot lietu #1 par ko bijām šokēti – jebkāda veida  tortēm klāt tiek krāmēts saldējums. Kanādieši savukārt šokējās par to, kā var ēst pankūkas ar krējumu, liekas nekas neparast, bet viņiem tas ir sava veida kultūršoks. Bet tas viss padara dzīvi šeit daudz interesantāku, kā arī paver acis uz to, ka lietas var darīt daudz citādāk – labāk vai sliktāk, tas jau ir izvērtējams jautājums. Bet paņemot labāko varam padarīt savu dzīvi interesantāku.

Arī turpmāk centīšos uzrakstīt par šīm un līdzīgām tēmām. Pirmie 6 mēneši ir aizvadīti un tas ir tikai sākums. Pēc nedēļas (beidzot) pārceļamies uz Rainkūveru Vankūveru, kas noteikti būs kārtējais pagrieziena punkts mūsu dzīvēs. Vankūvera solās būtu ļoti interesanta pieredze gan profesionālajā, gan personīgajā attīstības ziņā. Tāpēc sekojiet līdzi un uz tikšanos nākošajā mūsu pierakstu ierakstā.

P.S. Neaizmirstiet sekot līdzi arī Izaicinājuma Facebook lapā!

Nejaušs kadrs #8

Par dzīvošanu Kanādā

Ir aizritējis jau kāds brītiņš kopš esam Kanādā un tas brītiņš ir 6 mēneši. Liekas, ka esam šeit pietiekoši ilgi, lai izdarītu pirmos reālistiskos spriedumus par dzīvošanu Kanādā un ap to saistītajām lietām. Pēdējo dienu laikā esmu centies pieķeksēt sev piezīmju blociņā tēmas par kurām varētu uzrakstīt. Protams, ir palikušas arī tādas, kuras ne esmu pieķeksējis. Tāpēc, ja Tev ir kāda ir kāda vēlme par ko tu gribētu, lai es uzrakstu – dod ziņu komentāros vai mūsu Facebook lapā.

Pirmkārt gribētos teikt, ka jāņem vērā, ka šis ir mūsu subjektīvais viedoklis un vairāk atspoguļo dzīvi British Columbia provincē nevis visā Kanādā. Lieki piebilst, ka Kanāda ir otrā lielākā valsts pasaulē līdz ar to likumi un dzīves dārdzība atšķiras katrā provincē. Jā, viena valsts, tomēr likumi un noteikumi ir dažādi, pat iegūstot ārsta diplomu vienā valsts daļā var nākties to pārkārtot citā valsts daļā... Skumji un smieklīgi, bet patiesība.
Pārtika - nedaudz dārgāka kā Latvijā, tomēr, ja atrod „pareizos” veikaliņus un izpēta sev apkārt esošo vidi + izmanto blakus esošo ASV iepirkšanās iespēju, tad ir iespējams arī iegādāties to ļoti līdzīgās cenās. Kvalitāte?! Ļoti dažāda – atkarībā no cenas un veikala. Bieži vien labākos augļus un dārzeņus var atrast tā saucamajos Farm Shop, kas visdrīzāk nebūs pilsētas centrā vai tā tuvumā. Gaļu - specializētajos veikalos, tomēr arī šis jautājums prasa izpēti.

Ēdināšanas iestādījumi – ar jēdzīgiem ir diezgan pašvaki, vismaz Viktorijā noteikti. Ar to vēlos pateikt, ka tā ir viena no lietām, kas man traki pietrūkst – pusdienas Rīgas centrā, kad pa Ls 2.5 tu dabū zupu + otro un esi kārtīgi pieēdies. Šeit pa Ls 2.5 būs diezgan sarežģīti kaut ko ēdamu dabūt, varbūt ķīniešu ēdiena kasti, kas parasti gan ir milzīgas, tomēr kvalitātē nestāv ne tuvu... Šeit gan jāņem vērā fakts, ka Kanādā iespējams atrast daudz un dažādu kultūru ēstuves  - attiecīgi arī ar dārgākām un lētākām cenām. Vidējās pusdienas pilsētas centrā būs sākot no ~$10 un ne tuvu nestāvēs tam, ko izlutinātais latvietis ir izbaudījis, ja ar pusdienām tiek domāts kaut kas karbonādes virzienā tad cena varētu sākties no $20. Ir iespējams diezgan labi ietaupīt pašiem taisot mājās pusdienas, ko liels daudzums kanādiešu arī dara, mēs arī.

Dzīvošana – atkal jāsaka dārgāka, tomēr samērojama ar ienākumu līmeni. Protams, ir iespējams atrast relatīvi lētākus dzīvošanas variantus – dzīvojot kopā ar kādu citu vai arī ārpus pilsētas centra – vairāk nomalē, ja apvieno abus elementus dzīvošana būs pavisam lēta, tikai tad bieži vien jārēķinās ar pāris stundām transportā, lai nokļūtu līdz darbam... Vēl viens interesants fakts, kas domājuir pieminēšanas vērts ir tas, ka dzīvokļu sludinājumos, ja tiek minēts, ka dzīvoklim ir viena guļamistaba (1 BR), tas nozīmē, ka latvieša izpratnē tas ir divistabu dzīvoklis – 1 guļamistaba + viesistaba.

Auto – šis jautājums vispār mūsu platuma grādu cilvēkiem liekas neiedomājami dārgs. Ja Latvijā par mašīnas apdrošināšanu un KASKO ir jāmaksā ap 250 – 300 latviešu naudiņām gadā, tad šeit apdrošināšana atkarībā no mašīnas gada, dzīves vietas un izmantošanas vajadzībām (atpūtas braucieni/braukšana uz darbu utt.) vadītājam bez vietējā stāža un apdrošināšanas vēstures var būt ap 75 – 100 latiem mēnesī. Tāpēc, ja domājat par pārcelšanos uz Kanādu un Latvijā nav bijušas avārijas un piešķirti goda punkti, noteikti pieprasiet no sava auto apdrošinātā un CSSD izziņu par to, ka esat priekšzīmīgs šoferis, atlaides iespējams dabūt līdz pat 40% - ir to vērts.

Mobilie sakari – man jau apnicis to teikt, bet tas ir kārtējais lielums, kas ir dārgāks Kanādā. Vispār Kanādā ir vieni no dārgākajiem mobilajiem sakariem pasaulē, nevar salīdzināt ar Latviju, kur man pie Bite esot bija paliels skaits minūšu + internets par Ls 10, šeit tas ir apmēram 3x dārgāk. Arī šeit ir jāpieliek komentārs, ka operatoriem ir plāni, kas netiek afišēti (līdzīgi kā Latvijā) un ejot ar viņiem runāties var dabūt labākus darījumus, protams, tie ne tuvu nebūs tam ko maksājāt Latvijā, bet būs OK.

Tikmēr tiem, kas lasa un šausminās par to, ka viss ir tikai dārgāk, varu Jūs iepriecināt – viss ir samērojams. Ar to vēlos pateikt, ka algas šeit ir lielākas un kopējais dzīves līmenis augstāks, līdz ar to nevar nostādīt izmaksas 1:1, tomēr, lai dotu ieskatu kādas ir cenas attiecībā pret Latvijā esošajām tas derēs. Jautāsiet vai šeit ir arī kaut kas lētāks?! Jā elektrība, benzīns un neaptverami skaisti kalni (daba), kas ir aiz loga un pieejami par „brīvu”, kas neprasa tev ceļot uz tuvākām vai tālākām kaimiņvalstīm lai izbaudītu tos. 

Ir palikušas vēl pāris tēmas,  par kurām gribētos uzrakstīt, piemēram, darba jautājumu, dabu, cilvēkiem un multikulturālismu. Bet par tām centīšos uzrakstīt nākamajā reizē. Ja ir kādas idejas vai vēlmes droši izpaudies komentāros.

Par politiku domājot

Pirmkārt, varu atzīties – mēs šajās vēlēšanās nebalsojām. Protams, varētu visu vainu novelt uz CVK, kas, visus 3, Kanādā esošos vēlēšanu iecirkņus bija izvietojusi vienu otram tuvumā - Kanādas austrumu daļā. Nevienu iecirkni neatverot vidienē vai valsts rietumos. Bet patiesība ir tāda, ka esam izvēlējušies būt ārpus Latvijas, līdz ar to daļu vainas vajadzētu uzņemties pašiem.

Runājot par vēlēšanu rezultātiem varu teikt, ka esmu apmierināts ar to kā valsts iedzīvotāji ir sabalsojuši. Nepārprotiet mani, nekad ne esmu bijis un diez vai būšu Saskaņas Centra fans, tomēr domāju, ka šī ir lieliska iespēja viņiem pierādīt, ka viņi vispār ir rīcībspējīgi, nevis tikai tukšu salmu kūlēji.

Saskaņas Centrs līdz šim ir spējuši tikai gudri runāt, domāju ir pienācis laiks viņiem arī pierādīt, ka viņi vispār kaut ko var izdarīt. Ņemot vērā, ka viņiem nav vairākums – man ir cerība, ka citas partijas nepieļaus viņiem izbīdīt kādus „kreisos” projektus. Tomēr gribētu, lai viņi ir koalīcijā ar ZRP, lai viņi pierāda, ka ir spējīgi atnest momentāno labklājību valstī un visu pārējo, ko viņi saviem tautiešiem ir solījuši un par ko gudri runājuši. Ja rezultātu nebūs, nākošais vēlēšanu rezultāts varētu būt interesants.

Zatlera Reformu Partija ir atnākusi ar lielu blīkšķi - ceru, ka viņi arī spēs pierādīt, ka ir kas vairāk nekā tikai šova organizatori un vienas dienas pasākums. Būs interesanti pavērot kā spēs noturēties kopā. Noteikti pozitīvi skatos uz šo kustību, bet gribu redzēt darbus, nevis tikai runas par to, ka „esam jauni un ir idejas”. Gribu redzēt ideju realizāciju. Un arī viņu darbu rezultāts noteikti atspoguļosies nākošo vēlēšanu balsojumā.

Vienotība manās acīs ir strauji zaudējusi vērtību kā rīcībspējīga partija. Visas solītās reformas bija tikai priekšvēlēšanu kampaņa, realitāte bija lineāra griešana un neiedziļināšanās problēmās. Reformas bija uz papīra, bet ne realitātē – cilvēkiem mainījās amati, bet funkcijas nē. Kā saka ķeksīti ielikt varēja, bet valsts aparāta darbību kopumā tas neuzlaboja, tikai pasliktināja, jo ieviesa vispārēju nesaprašanu. Vēl vairāk viņu tēlu grauj nespēja rīkoties AirBaltic lietā, kas vispār ir atsevišķs stāsts. Domāju, ka šī partija sevi „ir pierādījusi” un tai ir laiks pasēdēt malā un padomāt par dzīvi.

Un vispār domājot par Kanādu un Latviju nāk prātā analoģijas. Kanādā arī šogad bija ārkārtas vēlēšanas, tikai atšķirībā no Latvijas vadošā partija šeit nostiprināja savas pozīcijas un ieguva vairākumu... Tas par kaut ko liecina, ne tā?! Bet ne par to ir stāsts. Stāts ir par Franču un Kvebekas tiesību „aizstāvjiem” – partiju Kvebekas Bloks (Bloc Quebecois), kura katrās vēlēšanās iepriekš bija ieguvusi lielu atbalstu Kvebekas provincē, bet šajās ārkārtas vēlēšanās notika negaidītais – viņi praktiski izkrita no parlamenta. Katram ir skaidrs, ka tas nenotika bez iemesla. Patiesībā iemesls bija ļoti vienkāršs, partija vienkārši nebija rīcības spējīga, viņi bija lieli runātāji, nevis darītāji. Ar to es vēlos pateikt, ka arī Saskaņas Centram nav garantēts mūžīgas krievvalodīgo atbalsts, jo arī vēlētājiem ir savs pacietības mērs un agrāk vai vēlāk viņi saprot, ka partija par ko viņi balso ir/nav rīcībspējīga un tad notiek interesantas lietas... :)

Nobeigumā vēlētos pateikt, ka ne viss valstī ir atkarīgs no valdības, bet arī no pašiem pilsoņiem. Ja reiz  mēs paši viņus akli ievēlam zinot, kas tie par vēžiem, tad paši arī rēķināmies ar sekām. Latvija ir maza valsts un tā ir atkarīga no citām „lielajām ekonomikām”.  Šeit tikai atliek piebilst, ka kamēr valstī netiks izvirzītas prioritātes attiecībā uz sfērām, kas tiks uzskatītas par galveno ekonomikas dzinējspēku nekas nenotiks. Prioritāšu un vīzijas trūkums bija viens no iemesliem, kas mums lika izšķirties par labu citas dzimtenes meklējumiem un tas ir tikai normāli, jo esam brīvi cilvēki un mums ir tikai viena dzīve – neizniekosim to!

Jauns sākums

Sāksim ar to, ko pamanīju pirmo – šis būs 50 ieraksts mūsu vietnē,  tāda kā robežšķirtne sanāk. Un kā jau tādam apaļam skaitlim pienāktos arī jaunumiem vajadzētu būt patīkamie, vai ne tā? Un ir arī! Mēs drīzumā pārceļamies atpakaļ uz Vankūveru (Vancouver, BC).

Tad nu mazliet plašāk par nelielajām izmaiņām vai „jauno sākumu” un to, kā līdz tam esam nonākuši, jo neskatoties, ka esmu par to diezgan daudz stāstījis, vēl joprojām ir neatbildēti jautājumi.

Sāksim ar to, ka šobrīd strādāju par IT konsultantu, Viktorijā (Victoria, BC) un ne esmu no neviena slēpis, ka esmu vairāk kā apmierināts ar šo darbu – kolēģi ir īsti profesionāļi, kolektīvs ir lielisks un darba atmosfēra ļoti nepiespiesta – tiešām ļoti patīkami (mazliet kā pasakā).  Tad pirmais jautājums, kas visiem rodas ir: „bet kā ar darbu, meklēsi citu?”.  Atbilde būtu ļoti vienkārša – Nē. Uz Viktoriju tiku nosūtīts, lai uzsākt savas darba gaitas un iepazītos ar to, kā šeit notiek „procesi”, kā arī nodrošinātu darbinieku aizvietošanu aktīvākajā atvaļinājumu sezonā – vasarā. Sākotnēji bija plānots, ka Viktorijā pavadīšu 4-6 mēnešus, pēc tam tikšu pārcelts uz Vankūveru. Skaidrība šajā jautājuma tika ieviesta pagājušo nedēļ, kad tikos ar savu vadību, lai pārrunātu tālākos mērķus un attīstības virzienus, kā arī „konkretizētos” par došanos uz Vankūveru un tagad ir skaidrs arī datums – 1.oktobris. Pēc četriem ar pusi lieliski pavadītiem mēnešiem Viktorijā dosimies uz Vankūveru.

Kādas ir sajūtas? Ir tāds, kā patīkams saviļņojums, reizē arī satraukums. Saviļņojums par to, ka beidzot būšu vidē, kurā jau tik ilgi esmu vēlējies būt – Vankūverā. Uz salas viss ir daudz mierīgāk un viss notiek daudz lēnāk, Vankūverā dzīve ir daudz aktīvāka – lielāki izaicinājumi un iespējas sevi pierādīt. Līdzīgi, kā scenārijā Ventspils pret Rīgu (tiem, kas ir dzīvojuši abās pilsētās sapratīs...). Noteikti, ka dzīvošanai ar ģimeni, 3 bērniem un suni Viktorijā būtu lieliski, bet šobrīd tas nav variants mums!  Satraukums, jo atkal ir jāpārvācas, jāmeklē jauns dzīvoklis, kā arī citi ar šo jautājumi saistītie sīkumi. Bet tas viss ir izdarāms un nav liela uztraukuma vērts. Viss, kas notiek – notiek uz labu. :)

Jauns sākums lielos vilcienos ir sācies.  Tāpēc sekojiet līdzi un turiet par mums īkšķus!

P.S. Neaizmirstiet sekot līdzi arī Izaicinājuma Facebook lapā!

Nejaušs kadrs #7